Satversmes tiesā 2020. gada 30. aprīlī ir ierosināta lieta Nr. 2020-24-01 “Par Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1. panta 14. punkta „c” apakšpunkta, ciktāl tas attiecas uz zemes iznomāšanu piespiedu nomas gadījumos, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam”. Ar 2020. gada 29. septembra Satversmes tiesas rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. 2020-24-01 šī lieta ir atzīta par īpaši sarežģītu.

Ar 2020. gada 11. novembra Satversmes tiesas rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. 2020-24-01 Satversmes tiesa nolēma uzdot Eiropas Savienības Tiesai sekojošus jautājumus:

1)      Vai Padomes 2006. gada 28. novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta “l” apakšpunktā paredzētais nekustamā īpašuma iznomāšanas darījumu atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa ir interpretējams tādējādi, ka šo atbrīvojumu piemēro zemes iznomāšanai piespiedu nomas gadījumā?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, proti, zemes iznomāšana piespiedu nomas gadījumā ir atbrīvojama no pievienotās vērtības nodokļa, vai tad, ja visos citos gadījumos zemes iznomāšana tiek aplikta ar pievienotās vērtības nodokli, šāds atbrīvojums nav pretrunā ar vienu no Padomes 2006. gada 28. novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes principu?

Šai sakarā Satversmes tiesa nolēma tiesvedību Satversmes tiesā izskatāmajā lietā Nr. 2020‑24‑01 apturēt līdz brīdim, kad stāsies spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.

Padomes 2006. gada 28. novembra direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta l) apakšpunkts nosaka, ka Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa nekustama īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu. Panta 2. punktā precizēts, ka tas neattiecas uz izmitināšanu viesnīcu un tai pielīdzinātās nozarēs, tostarp, vietu izīrēšanu tūristu nometnēs vai zemes gabalos, kas izveidoti par nometnes vietām. Tas neattiecas arī uz transportlīdzekļu stāvvietu iznomāšanu vai izīrēšanu, kā arī pastāvīgi uzstādītu iekārtu, mehānismu vai seifu iznomāšanu un izīrēšanu. Panta 2. punkta otrā daļa nosaka, ka Dalībvalstis var piemērot papildu izņēmumus atbrīvojuma no pievienotās vērtības nodokļa nekustama īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu darbības jomai.

2021. gada 1. decembrī Eiropas Savienības Tiesa saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu, kas, tostarp, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, - pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu, izdeva rīkojumu lietā Nr. C-598/20, turpmāk- Rīkojums, sniedzot atbildi uz Satversmes tiesas uzdoto pirmo jautājumu.

Atbildē Satversmes tiesai Eiropas Savienības tiesa norādīja, ka “Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta 1) apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru zemes iznomāšana piespiedu nomas gadījumā ir izslēgta no atbrīvojuma no pievienotās vērtības nodokļa.” Ievērojot uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, Eiropas Savienības tiesa secināja, ka atbilde uz otro jautājumu nav jāsniedz.

Tiesa Rīkojumā atgādina, ka saskaņā ar tās pastāvīgo judikatūru jēdzieni, kas izmantoti, lai apzīmētu PVN direktīvas 135. panta 1. punktā paredzētos atbrīvojumus no PVN, tostarp jēdzieni “nekustamā īpašuma iznomāšana” un “izīrēšana”, ir interpretējami šauri, jo šie atbrīvojumi nozīmē atkāpes no vispārējā principa, saskaņā ar kuru PVN tiek iekasēts par katru pakalpojumu, ko pret atlīdzību sniedzis nodokļa maksātājs (spriedums, 2018. gada 19. decembris, Mailat, C-17/18, EU:C:2018:1038, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt izņēmumi no šādas tiesību normas, ar kuru paredzēta atkāpe no PVN piemērošanas, kā rezultātā darījumi, uz kuriem tie attiecas, tiek aplikti ar nodokli, kas ir PVN direktīvas pamatprincips, ir jāinterpretē plaši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 28. oktobris, Axa UK, C-175/09, EU:C:2010:646, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

Šai sakarā Eiropas Savienības tiesa Rīkojumā ir secinājusi, ka PVN direktīvas 135. panta 2. punkts pēc būtības atļauj dalībvalstīm vispārīga noteikuma veidā aplikt ar PVN nekustamā īpašuma iznomāšanu un kā izņēmumu izslēgt no tā tikai tāda nekustamā īpašuma izīrēšanu, kas ir domāts dzīvošanai. Tiesa to ir pamatojusi ar savu judikatūru (2000. gada 3. februāra sprieduma Amengual Far (C-12/98, EU:C:2000:62) 15. punkts) iepriekšējās direktīvas (Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīva 77/388/EEK) sakarā. Eiropas Savienības tiesa Rīkojumā ir secinājusi, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka tieši šādu vispārīgu noteikumu Latvijas likumdevējs ir ieviesis PVN likuma 52. panta pirmās daļas 25. punktā.

Eiropas Savienības tiesa Rīkojumā nav vērtējusi konstitucionālās sūdzības iesniedzēja argumentus, ka māja un zeme veido vienotu un faktiski nedalāmu veselumu, kas ir dalīts vien juridiski, proti, ka dzīvoklis daudzdzīvokļu namā ir juridiska fikcija, kuras lietotājs īrē zemi un ēkas domājamo daļu, ja kāda no šim daļām, parasti – privatizēts dzīvoklis vai savrupmāja, viņam jau nepieder. Citiem vārdiem sakot, zemes īres maksu vienmēr maksā mitekļa lietotājs - īpašnieks vai īrnieks. Tāpat Rīkojumā nav apskatīts jautājums par labas likumdošanas praksi, proti, vai Dalībvalsts likumdevējam ir jāpieturas pie attiecīgai direktīvai atbalstošas likuma struktūras - šai gadījumā vai ir izsmeļoši jāuzskaita jomas, kurām tiek piemērots PVN direktīvas 135. panta 2. punkta otrās daļas izņēmumi no 1. punkta l) apakšpunkta. Tādējādi Eiropas Savienības tiesa uz Satversmes tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu autora ieskatā ir atbildējusi visai formāli.

Tai pat laikā 2021. gada 15. novembrī Saeima pieņēma grozījumus Pievienotās vērtības nodokļa likumā, kas stāsies spēkā 2022. gada 1. janvārī (izsludināti 2021. gada 4. decembrī, publicēti Latvijas Vēstnesis, 234A, 04.12.2021). Ar grozījumiem likumā ir noteikts:

papildināt  Pievienotās vērtības nodokļa likuma 52. panta pirmo daļu [, kas nosaka, ka ar nodokli neapliek šādas preču piegādes un pakalpojumus:] ar 26. punktu šādā redakcijā:

“26) pakalpojumu, par kuru ēkas vai būves īpašniekam pienākas maksāt atlīdzību par likumiskās zemes lietošanas tiesībām, kad ēka vai būve ir uzskatāma par patstāvīgu īpašuma objektu atbilstoši normatīvajam regulējumam civiltiesību jomā."

papildināt Pievienotās vērtības nodokļa likuma pārejas noteikumus ar 39. un 40. punktu šādā redakcijā:

"39. Šā likuma 52. panta pirmās daļas 26. punkts ir piemērojams pakalpojumam, par kuru pienākas atlīdzība par likumiskās zemes lietošanas tiesībām zemes un būves īpašnieku savstarpējās tiesiskajās attiecībās ar 2022. gada 1. janvāri neatkarīgi no zemes īpašnieka statusa.

40. Šā likuma 52. panta pirmās daļas 26. punkts ir piemērojams arī attiecībā uz pakalpojumu, par kuru pienākas nomas maksa, ko nosaka vienošanās vai tiesas nolēmums par zemes un būves īpašnieku savstarpējām tiesiskajām attiecībām laikā no 2022. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. decembrim likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 14. panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4. punktā minētajos gadījumos."

Tādējādi Finanšu ministrija, Ministru kabinets un likumdevējs, pretēji Eiropas Savienības tiesai, ir ņēmis vērā apstākli, ka zemes īres maksu vienmēr maksā būves lietotājs - īpašnieks vai īrnieks, lielākoties jeb visbiežāk dzīvokļa īpašnieks, kas saskaņā ar Padomes 2006. gada 28. novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta “l” apakšpunktu no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas pienākuma ir atbrīvojams.