Civilprocesa likuma 2. pants nosaka, ka civillietas tiesa izspriež kārtībā, kāda noteikta šajā likumā un likumā "Par tiesu varu". Savukārt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10. pants, iepriekšminēto tiesību normu pilnībā ignorējot, nosaka, ka civillietu tiesa var izskatīt rakstveida procesā, ja iespējams nodrošināt lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu un tiesa (nevis tiesnesis – autora piezīme) nav atzinusi par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē. Autora ieskatā tiesai, civillietu pēc būtības izskatot rakstveida procesā, cik nu tas vispār ir adekvāti, samērīgi un atbilstoši civilprocesa principiem un vispārpieejamajām tehnoloģijām mūsdienās, kas lietu skatot attālināti, piemēram MS Teams platformā, nodrošina tādu pašu drošību Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības jomā, nav nekāda pamata atkāpties no Civilprocesa likumā noteiktās lietas izskatīšanas kārtības, tostarp, lietas izskatīšanas procesuālajām fāzēm (referējošā tiesneša ziņojums par lietas apstākļiem, lietas dalībnieku pieteikto lūgumu izlemšana, pušu rakstveida paskaidrojumu nolasīšana, pierādījumu pārbaude, lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšana, advokātu rakstveida viedokļu noskaidrošana, tiesas apspriede, nolēmuma sagatavošana). Autora ieskatā tiesai, skatot lietas rakstveida procesā, nav arī nekāda pamata atkāpties no lietas izskatīšanas atklātības prasībām, kas nav klajā pretrunā ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma mērķiem.

Publiskajās tiesībās atšķirībā no privāto tiesību principa “atļauts viss, kas nav aizliegts”, darbojas princips “atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu”. Tāpēc tiesa kā valsts iestāde nevar pamatot savu rīcību ar to, ka tiesību norma neparedz attiecīgas rīcības aizliegumu (skat. Neimanis, J. Publisko tiesību būtība. Ievads tiesībās. Rīga, 2004., 115.lpp.). Tāpēc nav nekāda racionāla izskaidrojuma tam, kāpēc lietu pēc būtības skatot rakstveida procesā, pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10. pantu, tiesai un tiesnešiem nebūtu jāievēro Civilprocesa likumā noteiktā lietas izskatīšanas kārtība, ievērojot vien objektīvās šāda procesa īpatnības jeb izņēmumus. Salīdzinājumam, lai arī Satversmes tiesas likums detalizēti nenosaka lietas izskatīšanas rakstveida procesā īpatnības, taču Satversmes tiesa to pati ir noteikusi Satversmes tiesas reglamentā, tostarp, tā 102. punktā norādot, ka “ja lietu izskata rakstveida procesā, tad attiecīgo tiesas sēdi neprotokolē un lietas dalībniekus uz to neaicina”, nekādas citas procesuālas atkāpes no mutvārdu tiesas sēdē skatāmām lietām neparedzot, tostarp, attiecībā tiesnešu amata zīmēm un tiesnešu rīcību jeb darbībām.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesvedībā atrodas civillieta Nr. C30754719 (lietas arhīva Nr. CA-1508-21/34), kas nodota tiesneses Svetlanas Beļajevas referātā, kur autors ir prasītājas pārstāvis lietā. Lieta Rīgas apgabaltiesā, pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10. pantu, tika noteikta izskatīšanai rakstveida procesā 2021. gada 9. septembrī, sākotnēji norādot, ka tas ir uzskatāms arī par nolēmuma sastādīšanas datumu. 2021. gada 9. septembrī tiesa rakstveida procesā izlēma pušu pieteiktos lūgumus, tāpēc, pretēji pirms tam paziņotajam, spriedums šajā datumā netika sastādīts. Spriedums tika sastādīts 2021. gada  14. septembrī, savukārt 2022. gada 19. maijā Rīgas apgabaltiesa rakstveida procesā izskatīja, tostarp, atbildētāja pieteikumu par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021. gada 14. septembra sprieduma izpildes kārtības grozīšanu civillietā Nr. C30754719, sakarā (galvenokārt) ar to, ka prasītāja prasības pieteikumā un, secīgi, arī sprieduma rezultatīvajā daļā noradītais prasītāja bankas konts ticis slēgts un atbildētājs, atbildētāja un arī tiesas ieskatā, tāpēc nevarot izpildīt spriedumu – veikt samaksu prasītājam.

Tiesai lietu koleģiāli skatot rakstveida procesā, lietas dalībniekiem lietas izskatīšanas pēc būtības laiks un tiesu apspriedes vieta un laika posms, tāpat kā sprieduma lietā taisīšanas laika posms, objektīvi nav zināms, tāpēc prasītāja, jo sevišķi ņemot vērā sprieduma pirmsšķietamo klajo nelikumību, lūdza tiesu sniegt informāciju par to vai minētā civillieta pēc būtības tika izskatīta tiesnešiem atrodoties vienā vai vairākās telpās (piemēram, savstarpēji attālināti), norādot konkrētu vietu, veidu un laiku - no cikiem līdz cikiem lieta pēc būtības ir skatīta (sākot no referējošā tiesneša ziņojuma par lietas apstākļiem līdz brīdim, kad tiesa pēc lietas izskatīšanas aizgāja tiesas apspriedē). Prasītājs lūdza Rīgas apgabaltiesu sniegt informāciju arī par to, vai, izskatot lietu rakstveida procesā, tiesnešiem ir (bija) pienākums būt tērptiem mantijā un aplikt amata zīmi, kā arī vai tas tika darīts, izskatot konkrēto lietu pēc būtības, kā arī apspriežoties pēc tam (skat., likuma “Par tiesu varu” 71. panta pirmo daļu, kas nosaka, ka tiesnesis pilda savus pienākumus, tērpies mantijā un aplicis amata zīmi.)

Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētāja sniedza prasītājam atbildi uz informācijas pieprasījumu, kurā norādīja, ka neviena no Civilprocesa likuma normām nenosaka, ka rakstveida process ir neklātienes tiesas sēde, kurā būtu jāievēro mutvārdu procesa noteikumi un jāizmanto tiesas sēdei noteiktie atribūti (tiesas zāle, valsts ģerbonis, tiesneša mantija un amata zīme). Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētajas ieskatā civillietas izskatīšana rakstveida procesā pēc satura un mērķa esot tiesnešu apspriede, kas notiekot Civilprocesa likuma 191. panta kārtībā. Apspriedi vada referējošais tiesnesis, kas noteic apspriedes laiku un vietu, apspriede rakstveida procesam sākas ar referējošā tiesneša ziņojumu par apstākļiem, lietas materiālu uzrādīšanu, jautājumu uzdošanu un uzklausīšanu. Referējošais tiesnesis nosaka balsojamos jautājumus un uzskaita tiesnešu balsis par katru jautājumu.

Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētāja, atbildot uz pieprasījumu sniegt informāciju, norādīja, ka tā kā tiesnešu apspriedes netiek protokolētas un netiek fiksēts to laiks un vieta, vairākus mēnešus pēc lietas izskatīšanas nav iespējams atcerēties, kad un kur apspriedes izskatāmajā lietā tika organizētas. Parasti apspriedes Rīgas apgabaltiesā notiekot laicīgi pirms rakstveida procesa datuma, nepieciešamības gadījumā - arī rakstveida procesa dienā.

Vienlaikus Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētāja savā atbildē norāda, ka prasītāja viedoklis, ka, izskatot civillietu rakstveida procesā, tiesai jānodala lietas izskatīšanas pēc būtības stadija no tiesas apspriedes stadijas, nav likumā balstīts, to argumentējot ar savu viedokli, ka veidojot likuma normas rakstveida procesam, ja likumdevējs būtu gribējis nodalīt lietas izskatīšanas stadiju no apspriedes stadijas, tad tāda tiesību norma būtu iestrādāta likumā.

Autora ieskatā likumdevējs pēc būtības un atbilstoši Satversmes tiesas atziņām lietā Nr. 2017-17-01 faktiski nemaz negatavoja likuma normas rakstveida procesam civillietās, tā vietā Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10. pantā, kas ir tiešā pretrunā ar Civilprocesa likuma 2. pantu, visai neveikli, tostarp, jaucot terminus “tiesa” un “tiesnesis”, ir iekļāvis maza apmēra prasībām jeb vienkāršotās procedūras lietām paredzētos principus, aizmirstot, ka tikai šādas kategorijas lietas to maznozīmīguma dēļ “pēc noklusējama” ir izskatāmas rakstveida procesā. Taču tas nav un nedrīkst tikt attecināts uz visa cita veida lietām!

Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētājas ieskatā, izskatot lietu rakstveida procesā, tiesneši notur visas procesuālās stadijas vienkopus un vienlaikus, jo rakstveida process esot vērsts uz tiesas procesa efektivizēšanu. Savukārt formāla procesuālo stadiju nodalīšana vai tiesneša mantijas un amata zīmes neizmantošana neietekmē personas tiesības uz tiesas taisnīgumu. Šādam Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētājas viedoklim autors pēc būtības nepiekrīt. Atgādināms, ka Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10. pants nebūt nav paredzēts tiesas procesa efektivizēšanai, bet gan lietu izskatīšanai Covid-19 pandēmijas laikā, ņemot vērā klātienes kontaktu objektīvos ierobežojumus. Tāpēc nav nekāda pamata uzskatīt, ka Covid-19 pandēmijas dēļ ir pamats atteikties no Civilprocesā noteiktajiem lietas izskatīšanas pamatprincipiem, tostarp, prasības, ka visi attiecīgo civillietu skatošie tiesneši patiešām iepazīstas ar izskatāmās lietas materiāliem, paši pārbauda pierādījumus lietā, nevis paļaujas uz referējošā tiesneša (vai vēl sliktāk – viņa palīga vai tiesas sēžu sekretāra) viedokli. Tāpat nav arī pamata atteikties no šāda tiesas procesa dokumentēšanas vismaz tādā apjomā, lai lietas materiālos būtu ziņas par vietu un veidu (tiesnešu savstarpējā klātienē vei neklātienē), kādā lieta ir izskatīta.

Piebilstams, ka 2022. gada 19. maijā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija tiesneses Svetlanas Beļajevas referātā, rakstveida procesā izskatot, tostarp, atbildētājas pieteikumu par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021. gada 14. septembra sprieduma izpildes kārtības grozīšanu civillietā Nr. C30754719, sakarā ar to, ka prasītāja prasības pieteikumā un, secīgi, arī sprieduma rezultatīvajā daļā noradītais prasītāja bankas konts ir ticis slēgts un atbildētāja, atbildētājas un arī tiesas ieskatā tāpēc nevarot izpildīt spriedumu – veikt samaksu prasītājam, ir pieņēmusi virkni diskutablu vai pat pirmšķietami nelikumīgu, prettiesīgu un ne ar ko nepamatotu nolēmumu, kuriem nevajadzētu palikt neizvērtētiem.

Ņemot vērā tiesas apspriedes noslēpumu, disciplinārlietas procesā vien referējošā tiesneša rīcība un motīvi objektīvi noskaidrojami nav, tāpēc Valsts policijai un ģenerālprokuroram tiks lūgts ierosināt arī kriminālprocesu šai sakarā, tostarp, par pierādījumu vākšanu pēc tiesnešu (visticamāk – referējošās tiesneses) iniciatīvas, turklāt, no citu civillietu materiāliem, kā arī šo pierādījumu jeb ierobežotas pieejamības informācijas (advokāti citās lietās, šo advokātu bankas konta numuri) atklāšanu konkrētā procesa dalībniekiem.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģija tiesneses Svetlanas Beļajevas referātā 2022. gada 19. maijā nolēma arī uzlikt sodu prasītājai par “necieņu pret tiesu”, to motivējot šādi: “nenorādot prasības pieteikumā pareizo (! – autora izcēlums) norēķinu kontu bankā, kā arī neizpildot tiesas (! – autora izcēlums) pieprasījumu (! – autora izcēlums)  to norādīt un pieļaujot iespēju norādīt nepareizu bankas kontu, un asociējot to ar ģeopolitiski jūtīgu pasaules teritoriju banku pakalpojumiem, izrādījusi necieņu pret tiesu.”

Autors norāda, ka lietā referējošā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese Svetlana Beļajeva, kura autora ieskatā turklāt rīkojās klaji prettiesīgi, tika pienācīgi informēta, ka prasītājas bankas konts ir slēgts pēc prasības celšanas (norādot uz aktīvu tiesvedību šai sakarā), tāpat kā par to, ka jauns “bankas konts” prasītājam Latvijā atvērts nav. Neviens likums referējošajai tiesnesei neparedz bez Civilprocesa likuma 229. panta ceturtajā daļā un 230. pantā noteiktajā kārtībā pieņemta lēmuma veikt jebkādu saraksti ar lietas dalībniekiem. Tā vietā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese Svetlanas Beļajeva 2022. gada 24. martā ir parakstījusi un lietas Nr. C30754719 dalībniekiem nosūtījusi tiesas darbinieces G. Grēviņas sagatavoto vēstuli ar nosaukumu “Par sprieduma izpildes kārtību”, kurā norādīts: “Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā 2022. gada 18. martā saņemts [atbildētāja]  iesniegums (! – autora izcēlums) civillietā Nr. C30754719 [prasītāja]  prasībā pret [atbildētāju]  par zaudējumu atlīdzināšanu, zemes nomas maksas noteikšanu un piedziņu, [..] sakarā ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021. gada 14. septembra spriedumu. Iesniegumā lūgts (! – autora izcēlums) darīt zināmu [prasītāja] kredītiestādes konta numuru, kurā veicama ar spriedumu piedzenamās naudas summas samaksa, jo uz spriedumā un lietas materiālos norādīto bankas kontu nav iespējams veikt samaksu. Ievērojot norādīto, aicinām (! – autora izcēlums) nepieciešamo informāciju iesniegt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas kancelejā līdz 2022. gada 7. aprīlim.” Autors vērš uzmanību, ka civillietas dalībnieki šāda veida iesniegumus lietā neraksta, bet tiesneši nav tiesīgi  puses “aicināt” sniegt šāda veida informāciju, jo mazāk, ar “vēstulēm” lietas dalībniekiem.

Tāpat Rīgas apgabaltiesa, tiesneses Svetlanas Beļajevas referātā, 2022. gada 19. maijā pieņēma arī blakus lēmumu lietā, ko nosūtīja Valsts ieņēmumu dienestam, norādot, ka “sprieduma izpildes stadijā [ prasītāja] norāda, ka tai Latvijā nav bankas konta un spriedums ir izpildāms saskaņā ar Čeku likumu vai izmantojot VAS “Latvijas Pasts” sniegtos pakalpojumus. Turklāt pieļaujot iespēju norādīt norēķinu kontu ģeopolitiski jūtīgu pasaules teritoriju bankās, kas neatvieglotu sprieduma izpildi tajā noteiktajā kārtībā. No Tiesu informatīvās sistēmas (! – autora izcēlums) redzams, ka citā civillietā (lieta Nr. C30756519), starp tām pašām pusēm, pieprasot (? – autora izcēlums) [prasītājai] norādīt bankas konta numuru sprieduma izpildei, tiek norādīts nevis juridiskās personas bankas konts (!), bet zvērinātu advokātu biroja [..] bankas konts [..]. [..] Likums Par nodokļiem un nodevām, kā arī likums Par pievienotās vērtības nodokli (! – autora piezīme: prasītāja nav PVN maksātāja) precīzi nenosaka, ka saimnieciskās darbības veicējam jābūt aktīvam norēķinu kontam bankā, taču situācijā, kad saimnieciskās darbības veicējam nav norēķinu konta un visi darījumi notiek skaidrā naudā (! – autora izcēlums: lietas materiālos nav nekādu ziņu par jebkādiem prasītāja darījumiem “skaidrā naudā” un tādi nekad nav veikti), turklāt pieļaujot iespēju saviem darījumiem izmantot citu personu norēķinu kontus (! – autora izcēlums: tiesa nav norādījusi vai motivējusi, kas īsti ir tās izpratnē ir “norēķinu konts” un kas ir tā “īpašnieks”), norāda uz iespējamām krāpnieciskajām darbībām, kas vērstas uz patieso ieņēmumu neuzrādīšanu nodokļu administrācijai un kreditoriem, kas ir pamats blakus lēmuma pieņemšanai un nosūtīšanai Valsts ieņēmumu dienestam pārbaudes veikšanai”.

Tas raisa nopietnas šaubas par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas tiesneses Svetlanas Beļajevas kompetenci un atbilstību tiesneša amatam. Tiesnesis ir neatkarīgs, taču tikai un vienīgi likumam pakļauts, no kā izriet, ka tiesneša neatkarība nav tiesneša visatļautība. Autora ieskatā pirmsšķietamās nelikumības un iespējamie tīšie un būtiskie likuma pārkāpumi civillieta Nr. C30754719 izskatīšanā visās trijās tiesas instancēs, jo sevišķi, Rīgas apgabaltiesā, nevar palikt nepārbaudīti, bet likuma pārkāpuma konstatēšanas gadījumā – nesodīti. Savukārt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10. panta piemērošana “tiesas procesa efektivizēšanai” autora ieskatā nav pieļaujama – likumdevējam, ievērojot labas likumdošanas praksi, bija pietiekami daudz laika lai attiecīgi grozītu Civilprocesa likumu.

Autors pēc būtības piekrīt plaši izskanējušajai tēzei, ka civillietas līdzīgi kā administratīvā procesa lietas apelācijas tiesas instancē pamatā būtu skatāmas rakstveida procesā. Taču tikai tad, kad likumdevējs būs pienācīgi noteicis šādu lietu izskatīšanas kārtību Civilprocesa likumā, nevis, piemēram, citas jomas regulējošajās tiesību normās, tostarp, kā šobrīd tas ir noticis - Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10. pantā. Tas būtu darāms likumdevējam Civilprocesa likumā strikti nosakot rakstveida procesa precīzu norisi, tā dokumentēšanu, atsevišķo procesuālo darbību izpildes kārtību, kā arī nolēmuma projekta sagatavošanas un saskaņošanas kārtību, kā arī referējošā tiesneša atbildību par procesuālo dokumentu sastādīšanu, vienlaikus nosakot, ka tienešu balsīm balsojumā daloties (ja, izskatot lietu triju tiesnešu sastāvā rakstveida procesā, tiesa nenonāk pie vienota viedokļa) lieta pēc būtības ir izskatāma tiesas sēdē. Cita starp, no Civilprocesa likuma sistēmas un tā vēsturiskās interpretācijas izriet, ka arī Senātam civillietas, kurās senatori triju tiesnešu sastāvā nenonāk pie vienota viedokļa, skatāmas vien tiesas sēdēs, kas tā diemžēl nenotiek.