Valsts hibrīdapvērsumu jeb hībrīduzbrukumu valstij un tās tautai var salīdzināt ar procesu, ko sauc par “krupja vārīšanas efektu" – zinātāji stāsta, ka ja krupi, kas izņemts no auksta un svaiga ūdens, ieliek siltā ūdenī katliņā, tas izlec ārā un tādējādi izdzīvo. Bet ja auksta ūdens trauku ar krupi tajā uzliek uz uguns un silda lēni, tad krupis pašapmierināts plunčājas un beigu beigās uzvārās. To var mēģināt pasniegt kā humānu metodi – krupim pašam viss patika, krupis neprotestēja un neiebilda no viduslaikos nepelnīti sliktu reputāciju guvušā necilā abinieka pārvērsties demokrātiskā un garšīgā zupā. Un ir grūti ko iebilst aģitatoriem un propagandistiem – daudz labāk taču ir būt kopā ar citiem siltumā, turklāt, ar piedevām un garšvielām - zupā, nekā tupēt aukstā dīķī ar dēlēm un vardēm…
Krievijai neizdevās Ukrainu pakļaut ar “lēnu sildīšanu” kā, piemēram, Baltkrieviju vai Armēniju. Visticamāk, ne jau tāpēc, ka Krievijas specdienestiem bija kādi šķēršļi to izdarīt, bet drīzāk vairāku savstarpēji nesaistītu apstākļu dēļ, piemēram, šim mērķim izsniegto līdzekļu piesavināšanās jeb brutālās zagšanas dēļ, attiecīgo Krievijas dienestu savstarpējo nesaskaņu dēļ, aplamas specdienestu piegādātās informācijas un analīzes materiālu dēļ – un atkal – arī šiem mērķiem piešķirtā finansējuma izzagšanas dēļ. Protams, arī aplamu jeb nepamatotu lēmumu pieņemšanas no ambiciozā un nežēlīgā diktatora puses dēļ. Jo vairāk tāpēc, ka Putins lieliski zina politiskās ābeces pamatus – jebkurš vairāk vai mazāk uzvarošs karš vairo lielvalsts politiskā līdera reitingus un autoritāti sabiedrībā, secīgi, viņš, visticamāk, gribēja “nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu”. Jo vairāk - Krievijas sabiedrībā, kuras lielākā daļa ir “kāra” uz teritoriāliem iekarojumiem un militārām uzvarām. Un ne tikai militārām: atcerēsimies Soču olimpiādi – uzvara par katru cenu, ja ne citādi, tad ar aizliegtām vielām un neatļautiem paņēmieniem.
Krievija un tās autoritārais diktators ar otro iebrukumu Ukrainā smagi kļūdījās. Faktiski jau pirmais, šķietami veiksmīgais 2014. gada iebrukums Krimā un Ukrainas austrumos nesa viņam vien īstermiņa panākumus, ilgtermiņa perspektīvas būtiski pat pasliktinot. Secināms, ka “ūdens bija pārāk karsts krupim” gan 2014. gadā, gan, vēl jo vairāk, 2022. gadā. Nu atliek vien PSRS vasaļvalstīs (Čehoslovākijā, Ungārijā vai Afganistānā) un pēc PSRS sabrukuma pašā Krievijā, Baltkrievijā vai Sīrijā aprobētās metodes – rīkoties strauji un nežēlīgi - “krupis” nu ir jānogalina ātri un nesaudzīgi, neskatoties uz apkārtējo skatieniem un iebildumiem. Atmetot sākotnējos plānus par tautas pakļaušanu un valsts okupāciju, kā arī tai sekojošu teritoriju aneksiju, pasniegt kā tur dzīvojošo iedzīvotāju atbrīvošanu (“denacifikāciju”) - kā tas savulaik izdevās Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, taču ne Somijā. Atmetot nodomu pasniegt notikušo kā “krupja atbrīvošanu un labprātīgu pievienošanos zupai”.
Vai mums Latvijā un visā Baltijā jābaidās, ka arī mums neprognozējamais Krievijas agresors uzbruks? Visdrīzāk, Latvijā nav. Un ne jau tāpēc vien, ka esam NATO jeb OTAN valsts (stāsts kā un kāpēc esam tur tikuši ir “citas zupas” vērts), bet arī tāpēc, ka Latvijā “krupja metode” diemžēl vēl aizvien darbojas pietiekami labi vai pat nevainojami. Tā komunisti visus šos gadus ir saglabājuši savu politisko un ekonomisko ietekmi, Krievijas specdienesti Latvijā ilgstoši jutās kā savās mājās, viņu aģenti turpināja ieņemt valsts augstākos amatus, kas palīdzēja viņiem nostiprināties visās svarīgākajās pozīcijās. Dažas neērtības gan radīja ASV vēstniecības ietekme, taču to atsvēra piekļuve NATO dokumentiem un plāniem (varbūt tāpēc Krievija pārāk skaļi neprotestēja, kad Latvija pievienojās NATO).
Karš Ukrainā vienā brīdī ir daudz ko mainījis. Taču ir arī padarījis par zināmu “pulvera mucu” Latvijas represīvās iestādes un tās specdienestus. Tam visam zināmu asumu “piešauj” tuvojošās Saeimas velēšanas, kuras daudziem pie varas esošajiem un nodokļu maksātāju naudas pārdalītajiem pietuvinātajiem var izvērsties par personīgo traģēdiju vai pat krahu. Tāpēc, kamēr vien šiem cilvēkiem, kas Latvijas sabiedrību un tautu trīsdesmit gadus ir “vārījuši zupā”, vēl ir vara, viņi to izmantos savās interesēs kā stūrī iedzītas žurkas. Latvijā, protams, neder tādas metodes kā Krievijā vai Baltkrievijā, piemēram, varai nevēlamo uzņēmēju, sabiedrisko darbinieku un opozīcijas politiķu aresti saistībā ar klaji izdomātiem noziegumiem, neatkarīgās preses izdevumu slēgšana izdomātu pārkāpumu dēļ, cilvēku nolaupīšanas un pat brutālas slepkavības, vēlēšanu rezultātu viltošanas un jebkādu protestu vardarbīgas apspiešanas. Taču ir izkopts vesels arsenāls citu un arī ļoti iedarbīgu metožu kā, neitralizējot trauksmes cēlājus un oponentus, palikt pie varas. Visefektīvākā un visvairāk aprobētā metode šādu mērķu sasniegšanai Latvijā ir visai apšaubāmu taču pietiekami iedarbīgu kriminālprocesu uzsākšana pret nepaklausīgajiem, trauksmes cēlājiem un cita veida “izlēcējiem”.
Iepazīstoties ar daudziem pēdējo gadu skaļākajiem kriminālprocesu materiāliem, diemžēl, nākas secināt, ka tiesiskuma un drošības jomā esam daudz tuvāk Krievijai un Baltkrievijai, nekā tas tiek afišēts un arī uztverts sabiedrībā. Bezjēdzīgi un nepamatoti kriminālprocesi vai vismaz disciplinārlietas pret trauksmes cēlājiem vai naudas izzagšanas shēmu atklājējiem. Disciplinārlietas un kriminālvajāšanas pret nepaklausīgiem tiesnešiem, nepakļāvīgiem prokuroriem un nekontrolējamiem izmeklētājiem. Notiek pat vēršanās pret advokātiem, kuri ceļ trauksmi vai aktīvi un drosmīgi iebilst pret notiekošo. Jaunie universālie noziegumi - datu “nelikumīga” apstrāde, neslavas celšana, grāmatvedības un statistiskās informācijas noteikumu pārkāpšana, maksātnespējas procesa noteikumu pārkāpšana, viltus ziņu izplatīšana kā huligānisms, vajāšana, liecinieku ietekmēšana, kara attaisnošana, “noziedzīgi iegūtu” finanšu līdzekļu legalizācija, aizliegtu priekšmetu glabāšana.
Tā, piemēram, tāpat kā Krievijā bez “cietušā” ziņas un pat pret viņa gribu tiek tiesātas personas par “zaudējumu” nodarīšanu komersantiem - gan tādiem, kuros akcijas jeb kapitāla daļas pieder Latvijas valstij, gan arī tādiem, kas ir pilnīgi privāti. Shēma ir vienkārša – šis konkrētais darījums (līgums, maksājums) radīja zaudējumus un tas nekas, ka ir akcionāru sapulces saskaņojums, tas nekas, ka uzņēmumam kopumā ir peļņa, tas nekas, ka apmēram puse visu darījumu jebkuram komersantam nes zaudējumus. Ir grūti iedomāties kāda uzņēmuma vadītāju, kuram visi darījumi ir bijuši peļņu nesoši! Tātad var pie atbildības saukt ikvienu, kas ir vadījis kādu uzņēmumu…
Krimināllikuma pants, ko var piemērot gandrīz jebkurai valsts amatpersonai un faktiski visiem uzņēmējiem un pašnodarbinātajiem, kā arī jebkuram kāda labuma saņēmējam, kā arī, piemēram, advokātiem, notāriem un tiesu izpildītājiem, ir nepatiesu ziņu sniegšana kādās deklarācijās. Šo lieliski ilustrēja absurdais un nežēlīgais piemērs ar Ventspilī bojā gājušā puisēna vecākiem, viņiem nepareizi deklarējot naudas kompensāciju bērna nāves sakarā. Dzirdējām ziņu no prokuratūras, ka tas esot formāls noziegums, kas, tāpat kā, piemēram, cilvēka slepkavība, esot neatgriezeniski noticis “ar deklarācijas iesniegšanas brīdi nodokļu administrācijā”. Patiešām? Vai ir kā sodīti šo aplamo tēžu autori un kriminālprocesa iniciatori un tā ierosinātāji un uzraugi?
Represīvo iestāžu arsenālā ir arī aprobētas shēmas ar tiesāšanu par nolaidību: “kāpēc tik vēlu reaģējāt?”. Šādas shēmas represīvās iestādes parasti realizē pret personām, kuras pašas atklāj nelikumības, piemēram, iestādes līdzekļu piesavināšanos vai kādu datu prettiesīgu nodošanu. Šādi piemēri ir kādas lidostas telefonu sarunu noklausīšanās lieta, kur piecus gadus tiesāja, tostarp, personas, kas pašas nelikumības bija atklājušas, ar absurdu argumentu “kāpēc tik vēlu to pamanījāt?”. Kas līdzīgs notika lietā ar kādu valsts iestādi, kuras grāmatvede pieķēra iestādes kasieri valsts līdzekļu pasavināšanā - vairākus gadus tiesāja … grāmatvedi, kas to atklāja – ar to pašu absurdo argumentu: “kāpēc tik vēlu to pamanījāt?”. Piebilstams, ka “noklausīšanās” lietā neviens pat nemēģināja no aizstāvības slēpt, ka lieta ir safabricēta un tiek turpināta atsevišķu prokuratūras darbinieku karjeras ambīciju dēļ - visu cieņu šīs lietas prokuroram, kurš, īsi pirms savas nāves, valsts nepamatoto un absurdo apsūdzību neesošajos noziegumos atsauca - šobrīd valsts aprēķina nepamatoti tiesājamiem izmaksājamās kompensācijas.
Cita starpā, “kāpēc tik vēlu to pamanījāt” lietās prokuratūra “nolaidību” vairāku gadu garumā parasti kvalificē kā vienu noziedzīgu nodarījumu, pat ja “nolaidības” epizodes ir 100 un neviena atsevišķi neveido noziedzīgu nodarījumu. Tas pats attiecas uz nodokļu lietām – tā kā ne likums, ne arī tiesu prakse nedod viennozīmīgu atbildi vai, piemēram, desmit gadu laikā uzkrājušies nodokļu parādi ir 10 administratīvie pārkāpumi vai viens kriminālprocess. Teorētiski personu var saukt pie atbildības arī par pirms 30 gadiem nesamaksātiem nodokļiem, par ko attaisnoties, visticamāk, būs faktiski neiespējami - vai katrai personai tagad ir jāglabā grāmatvedības attaisnojuma dokumenti bezgalīgi? Jo noilgums taču de facto nekad vairs lāga neiestājas…
Jo sliktāk – kriminālprocesu var uzsākt pat tad, ja neapšaubāmi ir jau iestājies noilgums, taču tā izbeigšana pati par sevi personu nereabilitē. Proti, piemēram, šodien uzsākot, bet jau rīt izbeidzot kriminālprocesu noilguma dēļ, personai, pret kuru tas bija uzsākts, ir jāveic virkne sarežģītu un darbietilpīgu pasākumu (bez jebkādām garantijām uz veiksmi!), lai sevi reabilitētu un nebūtu jāveic kaitējuma atlīdzība “cietušajam”, taču privātajai dzīvei nodarīto kaitējumu novērst, visticamāk, vairs nebūs iespējams (lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu ar visintīmākajām detaļām ir brīvi publicējams). Cita starpā, šis nav teorētisks piemērs, lidostas lietā kriminālprocess bija uzsākts (!) jau pēc noilguma, tāpēc personai, lai sevi reabilitētu, bija obligāti jāapmeklē ~35 tiesas sēdes vairāku gadu garumā.
Vēl represīvo iestāžu arsenālā ir “izstrādājamās personas” (formāli – personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību un pat ar to saistīto trešo personu) telpu kratīšana un visu tur esošo datu nesēju obligāta izņemšana, cerot, piemērām, uz autortiesību pārkāpumu fiksāciju - “labi izplānotās” kratīšanās parasti “pilnīgi nejauši” līdzi ir atnākuši datorprogrammu autortiesību speciālisti. Arī kinologi un suņi, kas meklē skaidro naudu un narkotikas, mēdz gadīties jeb “paķerties līdzi” pat mazāk smagu iespējamo noziegumu izmeklēšanās, pat ja meklējamais priekšmets nav ne nauda, ne aizliegtas vielas. Zīmīgs piemērs tam ir kāda Jūrmalas deputāta dzīvesvietas kratīšana, kurā nezināmu iemeslu dēļ tika izņemtas tukšas jeb izlietotas šļirces, kas nekādi nebija ne meklējamais, ne ar likumu aizliegtais, ne arī ar konkrēto vai kādu citu kriminālprocesu jebkādi saistāms priekšmets. Cita starpā – tas, ka sabiedrība par to “tik savlaicīgi” uzzināja, rada jautājumu – kāpēc neviens nav tiesāts par šīs informācijas, kas ir ierobežotas pieejamības informācija un izmeklēšanas noslēpums, nopludināšanu?
Smagāka “artilērija”, kas ir represīvo iestāžu un to amatpersonu rīcībā, ir t.s. naudas atmazgāšanas lietas. Noilgums - 15 gadi! Judikatūra un tiesību doktrīna šo 15 gadu laikā ir mainījusies vairākkārt, turklāt - diametrāli. Tā, piemēram, šodien(!) tiek veikts nodokļu aprēķins(!), secinot, ka 2006. gadā nav samaksāti nodokļi vairāk kā 15 000 Latu apmērā, jo 2005. gadā par 100’000 Latiem pārdots zemes gabals, kas iegādāts 1995. gadā par 10’000 latiem. Judikatūras vairākkārtējas maiņas (!) dēļ šobrīd (!) ir atzīts, ka šāds darījums, ja pārdodamie zemes gabali bija vairāk kā 3, varēja tikt atzīts par sistemātisku darbību, no kuras bija jāmaksā visi nodokļi. Judikatūras maiņai “ir atpakaļejošs spēks”… 2007. gadā nauda ir ieguldīta mājas būvniecībā, kas pabeigta 2008. gada martā. Tātad, (šodienas izpratnē) ir “legalizēti” noziedzīgi iegūtie naudas līdzekļi (nesamaksātais nodoklis). Noilgums pēdējam (legalizācijai) ir 15 gadi, pirmais (nodokļu nemaksāšana) tāpēc nav noildzis, jo “legalizācija” to pārtrauc (Krimināllikuma 56. panta trešā daļa).
Tā esam nonākuši turpat, kur Krievijas un Baltkrievijas tauta - kriminālprocesu vai operatīvo darbību jeb izstrādi var uzsākt pret jebkuru un par jebko. Ar vai bez reālām aizdomām. Mēnešiem ilgi noklausoties sarunas, var mēģināt atrast iemeslus kriminālvajāšanai – vai tā būtu absolūti nevainīga intervija vietējam žurnālistam, atklājot absolūti publisku informāciju, kā, piemēram, kādam “varas gaiteņos” visai neērtās un nevēlamās tiesas priekšsēdētajas gadījumā. Vai saskatīt grāmatā paslēptajā viedtālrunī aizliegtu iekārtu - nez vai TV žurnālistiem un operatoriem, kas filmē ar slēpto kameru, arī ir jābūt piesardzīgiem šai sakarā? Var par bērnu pornogrāfiju nosaukt sava bērna dzimšanas brīdī filmēto vai sava bērna pirmās fotogrāfijas, kas glabājas ģimenes privātajā mājas datorā.
Visu šo darbību rezultātā “krupju zupa” tiek vārīta bez pašu vārāmo skaļiem protestiem. Par biedinājumu citiem “krupjiem”, kuri nevēlas pašapmierināto plunčāšanos pagaidām vēl tikai siltajā zupiņā mainīt pret nezināmo, izlēcēji tiek publiski nokaunināti vai sodīti. Krievijā, Baltkrievijā un diemžēl arī Latvijā.
Jāatzīst, ka Latvijā, pretēji austrumu diktatūrām, kur tiesu vara ir pilnīgā varas vertikāles kontrolē, nepamatoti varas represētajam pastāv zināmas cerības uz tiesu. Pat uz godprātīgu, kompetentu un neatkarīgu prokuroru vai izmeklētāju. Taču ne tad, ja “varas gaiteņos” esošie un viņu kontrolēto represīvo iestāžu darboņi visu ir precīzi izrēķinājuši un pareizi saplānojuši, sākot jau ar pirmo procesuālo un izmeklēšanas darbību datumiem un to laikiem. Pie kam precīzi aprēķinātais ļaunums un kaitējums trauksmes cēlājam, protestētājam jeb “izlēcējam” jau ir nodarīts - bieži vien ar pašu kriminālprocesa uzsākšanu kā tādu vien. Pie kam lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu arī nozieguma sastāva neesamības vai noilguma dēļ faktiski ir publisks, taču tajā procesa virzītājs var rakstīt jeb iekļaut jebko, tostarp, ar uzsākto kriminālprocesu pilnīgi nesaistītu, kas bieži vien ir tik smags privātuma pārkāpums, ka “nepaklausīgā” karjerai ar to ir pielikts punkts, sliktākā gadījumā - arī “izlēcēja” ģimene tādejādi ir izpostīta – par biedinājumu citiem.
Stratēģija attiecībā uz Krievijas galveno “krupi” Rietumu sabiedrībai ir pietiekami skaidra – vārītājs pats ir jāuzvāra un tik lēni un nemanāmi, lai viņš neizlemj no katliņa izlēkt (lasi – neizlemj nospiest sarkano podziņu savā somiņā).
Bet kas mums pašiem būtu jādara un ko mēs darīsim likuma varas, tiesiskuma un demokrātijas nosargāšanai Latvijā? Vai beigsim “cepties” un sāksim “vārīties”? Vai tomēr otrādi – sāksim “cepties”, lai izvārās vietējie "krupja zupas" virēji paši? Reizi četros gados mums atveras iespēju logs ko mainīt.
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.