Atgādināms, ka tiesu neatkarība nav tiesnešu visatļautība, bet gan tieša pakļautība likumam, tāpēc turpmāk visi iesniegumi, ar kuriem kompetentās  personas  tiks informētas par Senāta Civillietu departamenta tiesnešu iespējamiem pārkāpumiem lietu izskatīšanā, tiks publicēti nolūkā pievērst sabiedrības un preses uzmanību šai gadiem ilgi nerisinātajai problēmai.

2022. gada 15. jūlijā izdevuma “Jurista Vārds” domnīcas sadaļā “Esejas” ir publicēts raksts “Maksātnespējas tiesību institūta sagrāve vai klajš tiesas brāķis bez tālākām sekām citiem?”[1] Rakstā ir argumentēti kritizēti Senāta Civillietu departamentā senatoru I. Bistera, V. Maksimovs un M. Senkānes sastāvā 2021. gada 1. jūnijā taisītais spriedums civillietā Nr. C29572417 (SKC-22/2021) un to pašu trīs senatoru ar to pašu referējošo tiesnesi 2021. gada 17. jūnijā taisītais spriedums arī otrā vienlaicīgi celtajā strīdā starp tām pašām pusēm – civillietā Nr. C29579117 (SKC-43/2021).[2]

No atbildētāja – saistības dzēšanas procesu fiziskās personas maksātnespējas procesā sekmīgi izgājušā laulātā par labu viņa bijušajai laulātajai ir klaji nepamatoti un acīmredzami nelikumīgi  piedzīti EUR 3766,18 un EUR 10595,41 kā pēc maksātnespējas procesa radusies jauna saistība, kas esot izveidojusies bez paša atbildētāja gribas un ziņas – “regresa prasībā par zaudējumu piedziņu”. Tā kā atbildētājs īsi pirms tam bija sekmīgi izgājis maksātnespējas procesu, tas nozīmē, ka ar šo viņš tiek pilnībā izputināts un viņa tālāka dzīve Latvijas Republikā kļūst ekonomiski nelietderīga, jo atbilstoši Maksātnespējas likuma 130. panta 3. punktam fiziskās personas maksātnespējas process Latvijas Republikā nav piemērojams personai, kurai pēdējo 10 gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, kura ietvaros saistības ir dzēstas.

Pirmās instances tiesa divas identiskas prasītājas absurdās un nepareizi formulētās prasības ir apmierinājusi, pretēji likumam, judikatūrai un tiesību doktrīnai, tostarp secinot, ka “Prasītājas kā galvinieces tiesības celt regresa prasību pret atbildētāju radās tikai tad, kad pēc atbildētāja maksātnespējas procesa izbeigšanas [atbildētāja bijušais kreditors]  pieprasīja no prasītājas kā galvinieces parāda samaksu, tika noslēgta [attiecīga] Vienošanās un prasītāja sāka veikt maksājumus saskaņā ar šo Vienošanos. Tādējādi, kļūstot galvojumam par pastāvīgu saistību, prasītājas prasījuma tiesības pret atbildētāju radās jau pēc atbildētāja fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanas un minētās saistības nav un nevar būt dzēstas, līdz ar to ir pamats piedzīt no atbildētāja par labu prasītājai regresa kārtībā parādu [..], kura prasītāja kļūdaini nosaukusi par zaudējumiem.”

Rīgas apgabaltiesa un Senāta Civillietu departaments šos klaji aplamos un nelikumīgos spriedumus negrozīja un neatcēla, kas minētajā rakstā ir argumentēti kritizēts. Neskatoties uz to, ka šis raksts ir visai aktīvi lasīts, līdz pat šim brīdim ne Augstākā tiesa, ne arī tās senatori – I. Bisters, V. Maksimovs un M. Senkāne – savu viedokli par tiesnešiem izteikto kritiku publiski nav komentējuši vai atspēkojuši. Arī tiesību speciālistu viedokļi, kas kaut kā attaisnotu senatoru pieļautās pirmšķietami rupjās kļūdas spriedumu pamatošanā, nav publiski izskanējuši. Nav arī zināms, vai Senāta Civillietu departamentā ir notikusi abu šo spriedumu analīze un vai tā sakarā ir notikusi šo senatoru atbildības izvērtēšana.

Abu spriedumu taisīšanā pieļautās kļūdas pirmšķietami ļoti būtiski pārsniedz Senāta Civillietu departamenta senatoru profesionālā riska robežas, tāpēc ir izvērtējama minēto senatoru saukšana pie atbildības šo nolēmumu taisīšanas sakarā – gan pie disciplinārās atbildības, gan pie  kriminālatbildības. Vienlaikus ir izvērtējama arī citu personu rīcība, tostarp, sakarā ar faktu, ka abas lietas ir nonākušas pie viena un tā paša kasācijas instances tiesas sastāva, lai arī kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā tiesu sastāvi bija atšķirīgi.

Likuma “Par tiesu varu” 13. panta piektā daļa nosaka, ka par zaudējumiem, kas sakarā ar nelikumīgu vai nepamatotu tiesas spriedumu radušies personai, kura piedalās lietā, tiesnesis nav mantiski atbildīgs, bet likumā noteiktajos gadījumos zaudējumus atlīdzina valsts. Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmais un trešais teikums nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, kur nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Šī konstitucionālā norma ietver vispārēju garantiju – ja valsts ir pārkāpusi indivīda tiesības, tam ir tiesības uz atlīdzību.

Kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti. Bez tam šī konstitucionālā likuma norma neparedz, ka tās konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma neesamība ir saistāma ar Satversmes 92.panta trešā teikuma tiešas piemērošanas iespēju un nevar būt iemesls atteikumam pieņemt tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu (skat., Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103. secinājumu daļas 1. punktu).

Vienlaikus Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1. panta pirmās daļas 1. un 2. punkts nosaka, ka tiesnesi var saukt pie disciplinārās atbildības par tīšu likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā vai lietas izskatīšanā pieļautu rupju nolaidību. Likuma 3. panta pirmās daļas 1. punkts nosaka, ka disciplinārlietu par Augstākās tiesas tiesnešiem visos šā likuma 1. pantā norādītajos gadījumos ierosināt ir tiesīgs tikai un vienīgi Augstākās tiesas priekšsēdētājs.

Savukārt Kriminālprocesa likuma 120. panta otrā daļa nosaka, ka kriminālprocesu pret tiesnesi drīkst uzsākt tikai ģenerālprokurors, no kā izriet, ka kriminālprocess par nolaidību tiesas nolēmuma taisīšanā vai par apzināti nelikumīga tiesas nolēmuma taisīšanas faktu ir ierosināms vispārējā kartībā. Atzīmējams, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 121. panta otrās daļas 1. punktu pratināt tiesnesi un izņemt viņa personiskos pierakstus par apspriedes istabas noslēpumu drīkst vienīgi ar Augstākās tiesas triju tiesnešu atļauju, kas ir iespējams vien pēc kriminālprocesa ierosināšanas (par faktu).

Abi pirmšķietami klaji nelikumīgie spriedumi ir nodarījuši būtisku un faktiski neatgriezenisku kaitējumu atbildētājam abās šajās lietās. Krimināllikuma 197. pants nosaka atbildību par darba pienākumu nolaidīgu pildīšanu, ko izdarījis organizācijas atbildīgs darbinieks vai organizācijas pilnvarota tāda pati persona, ja ar to radīts būtisks kaitējums. Savukārt Krimināllikuma 291. pants nosaka atbildību par apzināti nelikumīga sprieduma vai lēmuma taisīšanu, ja to izdarījis tiesnesis.

Šai sakarā lūdzu:

1.      Tieslietu ministriju – atlīdzināt atbildētājam ar nelikumīgiem tiesu nolēmumiem civillietās Nr. C29572417 un C29579117 nodarītos zaudējumus un kaitējumu – tiešos zaudējumus 14361.59 euro apmērā, kā arī netiešos zaudējumus – valsts nodevas, advokāta izdevumus, tiesu izpildītāja atlīdzību;

2.      Valsts policiju – sākt kriminālprocesu par faktu;

3.      Ģenerālprokuroru – sākt kriminālprocesu pret Augstākā tiesas senatoriem I. Bisteru, V. Maksimovu un M. Senkāni;

4.      Augstākās tiesas priekšsēdētāju – ierosināt disciplinārlietu pret Augstākā tiesas senatoriem I. Bisteru, V. Maksimovu un M. Senkāni;

5.      Tieslietu ministru – ierosināt disciplinārlietu pret pirmās un otrās instances tiesas tiesnešiem, kas civillietas Nr. C29572417 un Nr. C29579117 ir izskatījuši pēc būtības

[1] Eseja: Maksātnespējas tiesību institūta sagrāve vai klajš tiesas brāķis bez tālākām sekām citiem? – Jurista Vārds (juristavards.lv)

[2] Autors ir bijis atbildētāja pārstāvis un juridiskās palīdzības sniedzējs abās šajās lietās