Prasības nodrošināšanu tiesnesis vai tiesa var piemērot vien mantiska rakstura prasībās[1], turklāt vienīgi tad, ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama. Savukārt, ja ir pamats uzskatīt, ka prasītāja tiesības tiek aizskartas vai līdz nolēmuma spēkā stāšanās brīdim varētu tikt aizskartas, tiesa vai tiesnesis pēc prasītāja lūguma ir tiesīgs piemērot pagaidu aizsardzību[2], ko, pretēji prasības nodrošināšanai, var piemērot gan mantiska, gan arī nemantiska rakstura prasībās, taču vienīgi tad, ja pagaidu aizsardzības piemērošana nepieciešama iespējama būtiska (nevis jebkāda) kaitējuma novēršanai. Gadījumos, ja prasītājam iespējama būtiska kaitējuma nodarīšana, tā novēršanai tiesa vai tiesnesis pēc prasītāja lūguma līdz nolēmuma spēkā stāšanās brīdim var noteikt arī strīdīgo attiecību pagaidu noregulējumu.

Secināms, ka likumdevējs ir strikti nodalījis prasības nodrošinājumu no pagaidu aizsardzības, turklāt ir visai precīzi definējis šo tiesisko instrumentu piemērošanas kārtību. Jo vairāk, ja pagaidu noregulējums Civilprocesa likumā ir relatīvi jauns tiesību institūts[3], tad prasības nodrošinājums likumā pastāv jau pietiekami ilgi, lai kļūdas tā piemērošanā nenotiktu. Jo vairāk, prasības nodrošinājuma piemērošanas kārtība un līdzekļi ir visai detalizēti aprakstīta Civilprocesa likumā, piemēram, nosakot, ka ja prasības priekšmets ir īpašuma tiesība uz kustamu mantu vai nekustamo īpašumu vai prasība vērsta uz tiesības nostiprinājuma izdarīšanu, prasības nodrošinājums izdarāms, apķīlājot strīdā esošo kustamo mantu vai ierakstot zemesgrāmatā attiecīgā nekustamā īpašuma nodalījumā aizlieguma atzīmi[4]. Tātad tiesnesim ir pienākums vispirms noteikt prasības pamatu un prasības priekšmetu[5], novērtēt prasītāja prasījuma tiesības, prasību apmierinošā sprieduma varbūtību (objektīvā puse) un to vai tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama (subjektīvā puse) jeb samērīgumu starp pušu tiesiskajām interesēm.[6]

Prasības nodrošināšana, pretēji tiesas noteiktajai pagaidu aizsardzībai, nevar pārkāpt prasības robežas, tostarp, piemēram, aizliedzot lietas dalībniekiem rīkoties ar savu mantu, par kuru nepastāv strīds. Taču, kā tas tiks analizēts rakstā, tas dažkārt notiek, turklāt tiesnesis savu kļūdu labot atsakās, bet apelācijas instance šādu tiesneša rīcību atzīst par labu esam. Atbildētājam šādā gadījumā atliek vien vai nu samierināties, vai arī celt trauksmi, lūdzot tiesnešu un tiesas rīcības pareizību izvērtēt kompetentām institūcijām. Piebilstams, ka tiesas kļūdas ir neatņemama tiesas procesa sastāvdaļa kā dēļ vispār ir nepieciešamas trīs tiesu instances, taču konkrētais gadījums rada nopietnas bažas par tiesas neatkarību un pakļautību vien likumam[7].

2019. gada 1. martā zvērināts notārs de facto pabeidza uzsākto mantojuma lietu un izsniedza mantojuma apliecības abiem mantojuma atstājējas bērniem – katram uz 1/3 daļu no mantojuma. Atlikusī 1/3 daļa no mantojuma ir piekritīga mantojuma atstājējas pārdzīvojušam laulātajam jeb atraitnim, kurš šai sakarā ir cēlis mantojuma prasību pret abiem bērniem par pārdzīvojušā laulātā tiesību atzīšanu uz mantojuma masā ietilpstošās mantas daļu un īpašuma tiesību atzīšanu uz pusi no abu bērnu mantotā īpašuma, uzskatot, ka abiem pilngadīgajiem bērniem pienākas vien 1/6 daļa no mantojuma katram jeb 1/3 daļa abiem kopā.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša 2019. gada 27. marta lēmumu civillietā Nr. C30524719 nolemts nodrošināt atraitņa celto prasību par pārdzīvojušā laulātā tiesību atzīšanu uz mantojuma masā ietilpstošās mantas daļu un īpašuma tiesību atzīšanu, ierakstot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā aizlieguma atzīmi uz ½ domājamo daļu no mantotā nekustamā īpašuma, neprecizējot tā īpašniekus.

Secināms, ka tiesnesis aizlieguma atzīmi ir ierakstījis visai nekorekti, nenorādot personu, kuras mantai ir ierakstāma aizlieguma atzīme. Faktiski atraitnis tādējādi ir lūdzis ierakstīt aizlieguma atzīmi ne tikai uz abiem mantojuma atstājējas pilngadīgajiem bērniem piederošo mantu, bet ir lūdzis apķīlāt arī pusi no pašam piederošās mantas, ko likums neparedz. Lai arī šāds tiesneša nolēmums ir visai diskutabls, to varētu attaisnot ar faktu, ka tiesas lēmuma taisīšanas dienā zemesgrāmatā īpašums vēl nebija ierakstīts uz abu pilngadīgo mantojuma atstājējas bērnu vārda, proti, viss īpašums bija ierakstīts uz mantojuma atstājējas vārda, secīgi bija visai loģiski (bet aplami) pieņemt, ka pārdzīvojušais laulātais prasību šķietami ceļ nevis pret saviem līdzmantiniekiem, bet pret savu bijušās laulātās mantojuma masu, kura ar [pirmās] mantojuma apliecības izsniegšanas brīdi tobrīd jau bija izbeigusies.

Aizlieguma atzīme, atbilstoši tās jēgai un mērķim, nebija šķērslis īpašuma tiesību maiņai zemesgrāmatā, tās 1/3 domājamās daļas apmērā ierakstot katram no mantojuma atstājējas abiem bērniem. Pēc šiem ierakstiem, ar kuriem abiem bērniem kopā tika ierakstītas 2/3 domājamās daļas no mantotā nekustamā īpašuma, aizlieguma atzīme uz ½ domājamo daļu no mantotā nekustamā īpašuma kļuva pavisam nekonkrēta, jo sevišķi tāpēc, ka strīds tiesā de facto ir celts vien par 2 x 1/6 domājamo daļu jeb 1/3 domājamo daļu, ir nodrošināts par ½ domājamo daļu, bet bērniem kopā pieder 2/3 domājamās daļas, kur par 1/3 domājamo daļu nekādu strīdu nav.

Šai sakarā abi mantojumu saņēmušie bērni vērsās tiesā, lūdzot grozīt piemēroto prasības nodrošinājuma līdzekli, to motivējot ar faktu, ka kopš prasības nodrošināšanas ir manījušies faktiskie apstākļi un zemesgrāmatā veiktie ieraksti pēc būtības vairs neatbilst tiesas lēmumam par prasības nodrošināšanu. Pieteikums pamatots ar šādiem argumentiem:

1. Lai arī prasība formāli ir celta pret abiem līdzmantiniekiem, prasības nodrošinājums ir piemērots pašai mantojuma masai, proti, personai, kura formāli nav lietas dalībnieks un kas nepastāv.

2.2019. gada 3. jūlijā, proti, jau pēc lēmuma par prasības nodrošinājumu pieņemšanas īpašuma tiesības uz 2/3 domājamām daļām no nekustamā īpašuma nostiprinātas līdzatbildētājiem uz 1/3 domājamo daļu katram un nodrošinājums aktuālajā redakcijā liedz līdzatbildētājiem brīvi rīkoties ar tām domājamām daļām, par kurām konkrētās civillietas ietvaros nepastāv strīds.

3. Taisot lēmumu par nodrošinājumu tiesnesim objektīvi nebija iespēja precīzi identificēt nodrošināmo objektu, jo tobrīd abi nekustamie īpašumi zemesgrāmatās bija ierakstīti mantojuma masai, tomēr šobrīd, kad katram no līdzatbildētājiem pieder 1/3 domājamās daļas no nekustamajiem īpašumiem, pastāv pamats grozīt (precizēt) piemēroto nodrošinājuma līdzekli, precīzi identificējot nodrošināmās domājamās daļas tā vienlaikus saglabājot līdzatbildētāju tiesības rīkoties ar tām domājamām daļām, par kurām nepastāv strīds. Atgādināms, ka civillietā nepastāv strīds par to, ka katram no līdzatbildētājiem pienākas mazākais 1/6 domājamā daļa no nekustamajiem īpašumiem.

4. Vienīgais veids, kā nodrošināt prasītāja celto prasību un vienlaikus nepārkāpt Civilprocesa likumā noteiktos ierobežojumus prasības nodrošinājumam, ir grozīt jeb precizēt piemēroto nodrošinājumu, neskarot līdzatbildētāju tiesības rīkoties ar viņiem kopīgi piederošajām 2/6 domājamām daļām no abiem nekustamajiem īpašumiem, par kuriem strīda nav, un nosakot, ka aizlieguma atzīme ir ierakstāma attiecībā uz katram atbildētājam piederošo 1/6 domājamo daļu no nekustamajiem īpašumiem. Pretējā gadījumā ne zemesgrāmatas tiesnesim, ne arī trešajai personai nav iespējams identificēt nodrošināto domājamo daļu īpašnieku.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2022. gada 23. marta lēmumu noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma līdzekļa grozīšanu. Lēmums ir pamatots ar šādiem motīviem:

1. Savā prasībā prasītājs nav lūdzis tiesu atzīt īpašuma tiesības uz mantojuma masai piederošajām 1/6 domājamām daļām, mantojuma atstājējas dēlam piederošajām 1/6 domājamām daļām un mantojuma atstājējas meitai piederošajām 1/6 domājamām daļām no nekustamajiem īpašumiem.

2. 2019. gada 27. martā nodrošinot prasītāja prasību pret atbildētājiem par pārdzīvojušā laulātā tiesību atzīšanu uz mantojuma masā ietilpstošās mantas daļu un īpašuma tiesību atzīšanu, tiesnesim jau bija zināms apstāklis, ka mirušās mantojuma lietā ir apstiprināti mantojuma tiesībās abi atbildētāji – mantojuma atstājējas bērni - katrs uz 1/3 domājamo daļu no atstātā mantojuma, ko apliecina zvērinātas notāres 2019. gada 4. marta izziņa.

3. Tādējādi faktiski lietā nav mainījušies apstākļi kopš lēmuma par prasības nodrošinājumu pieņemšanas. Apstāklim, ka atbildētāji vēlāk reģistrējuši savas īpašuma tiesības uz minētajiem nekustamiem īpašumiem zemesgrāmatās nav būtiskas nozīmes, jo sakarā ar mantojuma atklāšanos un tā pieņemšanu īpašuma tiesības rodas uz likuma pamata (sk. Civillikuma 655.pants un 702.pants).

4. Ņemot vērā, ka prasītājs izvirzījis prasījumu atzīt, ka prasītājam kā pārdzīvojušam laulātajam ir īpašuma tiesības uz ½ domājamo daļu no mantojuma masā ietilpstošās mantas, tai skaitā nekustamā īpašuma, un lietā būtiski nav mainījušies apstākļi, tiesa uzskatījusi, ka nav tiesiska pamata prasības nodrošinājuma līdzekļa grozīšanai.

5. Tiesa vienlaikus ir norādījusi, ka puses ir līdzmantinieki un mantotie nekustamie īpašumi ir kopīpašumi, līdz ar to šo nekustamo īpašumu daļu atsavināšana, apejot mirušās pārdzīvojušo laulāto, proti, prasītāju, ir pretēja Civillikuma 719. (!) un 1073. (!!) pantam (autora piezīme – šāds tiesas arguments savas pirmsšķietamās klajās nelikumības dēļ rada nopietnas bažas par tiesas ietekmējamību).

Secināms, ka tiesa un tiesnesis ir nolēmis paturēt aizlieguma atzīmi arī uz īpašumiem, par kuriem strīds nav celts, lai atbildētāji neizmantotu savas īpašuma tiesības un sev piederošo mantu nepārdotu, kas faktiski ir prasītāja pagaidu aizsardzība, ko prasītājs formāli nav lūdzis un šādas tiesības prasītājam likums nemaz nepiešķir. Arī pārējie tiesas un tiesneša argumenti ir nepārliecinoši, bet tie vismaz neliecina par tīšu un būtisku likuma pārkāpumu.

Par Rīgas tiesas 2022. gada 23. marta lēmumu līdzatbildētāji (apelācijas instances tiesas nolēmumā kļūdaini ir minēts, ka prasītājs) ir iesnieguši blakus sūdzību, pārsūdzot to pilnā apjomā un lūdzot lemt jautājumu par prasības nodrošinājuma līdzekļa grozīšanu un precizēšanu pēc būtības. Blakus sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem:

1.  Piemērotais prasības nodrošinājums šobrīd vairs neatbilst prasības nodrošinājuma institūta mērķim, jo liedz līdzatbildētājiem rīkoties ar viņiem kopā piederošajām 1/3 domājamām daļām no nekustamajiem īpašumiem, par ko civillietas ietvaros nepastāv strīds.

2. Katram līdzatbildētājam piederošā 1/6 domājamā daļā no nekustamajiem īpašumiem nav saistīta ar iespējamā nolēmuma izpildi konkrētajā civillietā, proti, arī gadījumā, ja līdzatbildētāji tiesvedības laikā atsavinās tiem piederošās abas 1/6 domājamās daļas, kopā - 1/3 domājamās daļas no nekustamiem īpašumiem, tas nepadarīs iespējamo nolēmumu civillietā par neizpildāmu un nekādi neapgrūtinās tā izpildi.

3. Prasītājs nav izvirzījis prasījumus par īpašuma tiesību atzīšanu uz līdzatbildētājiem piederošajām 1/3 domājamām daļām un viņam šādu prasījuma tiesību nav. Tā kā nepastāv strīds par līdzatbildētājiem kopā piederošajām 1/3 domājamām daļām (katram atsevišķi piederošajām 1/6 domājamām daļām) no nekustamajiem īpašumiem, līdz ar to nepastāv arī pamats ierobežot līdzatbildētāju tiesības rīkoties ar tiem kopā piederošajām 1/3 domājamām daļām no nekustamiem īpašumiem.

4.  Tiesa kļūdaini norādījusi, ka prasītājs nav lūdzis atzīt īpašuma tiesības uz atbildētājiem katram piederošajām 1/6 domājamām daļām no nekustamiem īpašumiem. Šāds tiesas apgalvojums neatbilst patiesībai, jo prasītājs (atraitnis) ir lūdzis tiesu atzīt viņam īpašuma tiesības uz 1/2 domājamo daļu, tostarp 1/6 domājamo daļu, kas jau pieder viņam kā mantiniekam uz likuma pamata. Līdz ar to gadījumā, ja lietā tiks pieņemts prasītājam labvēlīgs nolēmums, tad īpašuma tiesības uz 1/2 domājamo daļu no nekustamiem īpašumiem veidosies tās proporcionāli samazinot katram no šī brīža zemesgrāmatās ierakstītajiem kopīpašniekiem: pašam prasītājam (zemesgrāmatā viņa daļa pagaidām vēl ir ierakstīta mantojuma masai) un abiem mantojuma atstājējas bērniem līdzīgās daļas jeb par 1/6 domājamo daļu katram.

5.  Piebilstams, ka celt īpašuma (mantojuma) prasību pašam pret sevi likums neparedz, tam paredzēta atzīšanas prasība, grozot īpašuma tiesības pamatu. Arī tiesību doktrīnā ir atzīts, ka strīds starp pārdzīvojušo laulāto un otra laulātā mantiniekiem juridiski ir pielīdzināms strīdam pašu laulāto starpā, jo mirušā laulātā mantojumu pieņēmušais mantinieks, kurš uz likuma pamata “iestājas” mantojuma atstājēja tiesiskajā statusā (Civillikuma 701. pants), juridiski nav uzskatāms par trešo personu. (Sk. Klaniņš E. Laulāto manta laulāto likumiskajās attiecībās. Matrimonial property under statutory matrimonial property regime. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2010, 168. lpp.).

6.  Lēmumā nepamatoti norādīts, ka nekustamo īpašumu atsavināšana, apejot mirušās pārdzīvojušo laulāto, ir pretējas Civillikuma 719. un 1073. pantam. Vērtējot līdzatbildētāju rīcības atbilstību 1073. pantam, tiesa ir rīkojusies ex officio, jo pirmpirkuma tiesību piedāvāšanas vai nepiedāvāšanas vērtēšana nav vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē, iekams kopīpašnieks, kuram pirmpirkuma tiesības nav piedāvātas atsavinātāja vainas dēļ, nav cēlis izpirkuma prasību. Arī Civillikuma 719.pants nav attiecināms uz konkrēto lietu, jo atstātais mantojums ir uzskatāms par sadalītu, līdzatbildētājiem zemesgrāmatās nostiprinot īpašuma tiesības uz domājamām daļām no nekustamajiem īpašumiem, jo īpašumu tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatās nozīmē mantojuma sadali un kopīpašnieku savstarpējo attiecību pakļaušanu Civillikuma 1067.-1075. panta noteikumiem, kas izslēdz Civillikuma 719. panta piemērošanu rīcībā ar zemesgrāmatā jau ierakstītu īpašumu (sk. Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 21. februāra spriedums lietā Nr. SKC-33/2019 8. punktu).

7. Turklāt tas, ka līdzatbildētāji ir nostiprinājuši zemesgrāmatās īpašuma tiesības uz 2/3 domājamām daļām no nekustamajiem īpašumiem, šobrīd ļauj identificēt tās domājamās daļas un to piederību, par kurām pastāv strīds civillietas ietvaros un kuras var kalpot kā nodrošināmais objekts.

Rīgas apgabaltiesa Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2022. gada 23. marta lēmumu izlēma atstāt negrozītu, bet blakus sūdzību noraidīt, atzīstot, ka pārsūdzētajā lēmumā ietvertie motīvi ir pareizi un pietiekami, tie atbilst nodibinātajiem apstākļiem un piemērojamām tiesību normām, tādēļ, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 447.1 panta otro daļu, Civillietu tiesas kolēģija pievienojas pārsūdzētā lēmuma motīviem, tos neatkārtojot. Tiesa secināja, ka atbildētāju iebildumi pret pārsūdzēto lēmumu nerada pamatu tā atcelšanai turpmāk norādīto apsvērumu dēļ:

1.  Celtās prasības mērķis ir nodalīt prasītājam kā mirušās pārdzīvojušam laulātajam piekrītošo 1/2 domājamo daļu no strīdus nekustamajiem īpašumiem, kas esot bijusi laulāto kopmanta. Prasības apmierināšanas rezultātā prasītājam īpašumā būtu 2/3 domājamās daļas no nekustamajiem īpašumiem, bet mantojuma atstājējas bērniem saglabātos katram 1/6 domājamā daļa no nekustamā īpašuma.

2.   [Tiesai pēc savas iniciatīvas!] ieskatoties Tiesu informatīvajā sistēmā (!), tiesas kolēģija konstatē, ka 2019. gada 29. oktobrī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija izskatījusi blakus sūdzību par Rīgas rajona tiesas tiesneses 2019. gada 26. augusta lēmumu civillietā mantojuma atstājējas bērnu un [pircēja] nostiprinājuma lūgumā jaunas tiesības nostiprināšanai. Civillietu tiesas kolēģija tajā atzinusi, lai gan teorētiski pēc pārdoto domājamo daļu pārrēķina iesniedzējai nostiprināmā 1/3 domājamā daļa neietekmētu prasības apmierināšanas gadījumā prasītājam pienākošās 2/3 domājamās daļas no nekustamā īpašuma, [..] bet vienlaikus noslēgtā darījuma seku ietvaros atzinusi prasītāja tiesību ierobežojošo dabu.

3.  Attiecībā par nodrošināto domājamo daļu apmēru Civillietu tiesas kolēģija norāda, ka prasības nodrošinājuma līdzeklis ir tieši saistīts ar celtajā prasībā ietvertajiem prasījumiem. Ņemot vērā, ka prasītājs prasības pieteikumā ir lūdzis atzīt prasītājam īpašuma tiesības uz pārdzīvojušā laulātā mantas daļu laulāto kopmantā, t.i., 1/2 domājamo daļu no strīdus nekustamajiem īpašumiem, prasījums nesaskan ar atbildētāju pieteikumā lūgto prasības nodrošinājuma līdzekļa grozījumu redakciju. Līdz ar to prasības nodrošinājuma līdzekļa grozīšana tādā redakcijā, kādā to ir lūguši atbildētāji, varētu būt pieļaujami tikai apstākļos, ja prasītājs būtu lūdzis no katra atbildētāja proporcionāli izdalīt domājamo daļu un samazināt esošo domājamo daļu apmēru. Civillietu tiesas kolēģija vērš uzmanību, ka nav pieļaujams, lūdzot grozīt prasības nodrošinājuma līdzekļus, faktiski grozīt prasītāja celto prasību. (Autora piezīme – tas, ka lietas ierosināšanas stadijā tiesnesis nav identificējis prasības priekšmetu un prasības pamatu, faktiski tiek pārmests atbildētājiem[8]).

4, Civillietu tiesas kolēģija nevar piekrist atbildētāju blakus sūdzībā paustajam, ka atstātais mantojums ir uzskatāms par sadalītu, līdzatbildētājiem zemesgrāmatā nostiprinot īpašuma tiesības uz strīdus nekustamo īpašumu domājamām daļām. Civillikuma 715. pants noteic, ja mantojums piekritis vairākām personām kopīgi, tad viņas var vai nu valdīt to nedalīti, vai prasīt tā dalīšanu (Autora piezīme – to, ka tas tādejādi ir sadalīts, nosaka gan likums[9], gan arī judikatūra[10]). Savukārt Civillikuma 1067. panta pirmā daļa noteic, ka īpašuma tiesības, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās, tā, ka sadalīts vienīgi tiesību saturs, ir kopīpašuma tiesība (Autora piezīme – šis visnotaļ pareizais un pašsaprotamais tiesas secinājums ir izteikts bez jebkāda racionāla izskaidrojuma jeb konteksta).

5.  Apstāklis, ka zemesgrāmatā nostiprina vairākiem mantiniekiem piekritušu nedalīto mantojumu, nenozīmē, ka atbildētāji ir prasījuši kopīpašuma dalīšanu un, īpašuma tiesības nostiprinot zemesgrāmatā, tas ir sadalīts. Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti uz atbildētāju ar [pircēju] atsavinājuma darījumu attiecinājusi Civillikuma 719.pantu (Autora piezīme – šīs tiesas secinājums ir pretējs ne vien likuma jēgai jeb ratio legis un judikatūrai[11], bet arī Civillikuma 720. pantam; mantojuma dalīšana domājamās vai reālās daļās ir vien mantinieku kompetencē, tas ir izlemts pirmajam mantiniekam izņemot mantojuma apliecību par mantojuma sadali domājamās daļās).

6. Ņemot vērā atbildētāju noslēgto darījumu un zemesgrāmatā ierakstītās prasības nodrošināšanas atzīmes, tāpat arī pirmās instances tiesa pamatoti norādījusi uz negodprātīgu tiesību izlietojumu, ignorējot likumiskās pirmpirkuma tiesības un izpirkuma tiesības (Autora piezīme – izpirkuma tiesības kā absolūtas lietu tiesības ignorēt nav iespējams pat teorētiski, savukārt pirmpirkuma tiesību izmantošanas kontrole nav tiesas kompetencē, secīgi tiesas secinājumi par negodprātīgu tiesību izmantošanu ir nepamatoti, nelikumīgi un nav atstājami bez izvērtēšanas). Civillietu tiesas kolēģija vērš uzmanību, ka tiesai, neatkarīgi no izpirkuma tiesību izlietojuma, ir pienākums norādīt uz kopīpašnieku acīmredzamu apiešanu no atbildētāju puses (autora piezīme – šis tiesas secinājums ir ne vien aplams, bet arī ir pirmšķietami nelikumīgs un nepamatots, tieši otrādi – šādi tiesas secinājumi nav atstājami bez nopietnas izvērtēšanas).

7. Ļaujot atbildētājiem atsavināt noteiktas domājamās daļas pie apstākļiem, kad nekustamos īpašumos nav noteikta lietošanas kārtība un kopīpašums ir dalīts, strīda noregulējumu varētu padarīt par apgrūtinātu vai sprieduma izpildi par neiespējamu, ja šāda domājamo daļu atsavināšana notiktu laikā, kad tiesas spriedums vēl nebūtu stājies likumīgā spēkā (Autora piezīme - ir visai apšaubāms, ka tiesa spēs izskaidrot kā tieši tas traucēs sprieduma izpildei, jo vairāk – lietas dalībniekiem nebija pat nolūka vienoties par nekustamā īpašuma lietošanas kārtību).

8.  Pastāvot aktīvai tiesvedībai, starp lietas dalībniekiem varētu būt nesakārtots jautājums par katra kopīpašnieka valdījumā, lietojumā nodotās daļas platības atbilstību viņu domājamai daļai. Tāpat arī dalītas lietošanas problemātika saistīta ar kopējās lietas vai attiecīgas daļas raksturu, izmantošanas mērķi, saimniecisko nozīmi, ienesīgumu un citiem apstākļiem. (Autora piezīme – kopīpašniekiem nekas atsevišķā valdījumā būt nemaz nevar, turklāt likums nemaz neparedz kopīpašniekiem jebko obligāti nodot lietošanā un šāda prasība nav arī celta).

9.  Līdz ar to domājamo daļu pārdošana trešajai personai un svešas personas ievešana kopīpašumā, konkrētajos apstākļos var būt pat nevēlama un nostiprinātu kopīpašuma tiesisko nenoteiktību (Autora piezīme – ir visai apšaubāms, ka tiesa spēs izskaidrot kā tieši tas traucēs konkrētā sprieduma izpildei un kas tieši ir domāts ar tiesisko nenoteiktību).

10.  To, ka atbildētāji rīkojās negodprātīgi un tā varētu rīkoties arī turpmāk, apliecina 2019. gada 15. augustā starp atbildētājiem un pircēju noslēgtais pirkuma līgums, ar ko tika pārdota de facto nenodrošināta 1/3 domājamā daļa no nekustamā īpašuma, kas tieši norāda uz iepriekš identificēto risku par to, ka tiesas sprieduma izpilde varētu būt apgrūtināta vai neiespējama (Autora piezīme - ir visai apšaubāms, ka tiesa spēs izskaidrot kā tieši tas traucēs konkrētā sprieduma izpildei, tieši otrādi – šādi tiesas secinājumi nav atstājami bez nopietnas izvērtēšanas).

Šāds Rīgas Apgabaltiesas lēmums ir klaji pretējs judikatūrai (SKC-33/2019[12]), likumam un veselajam saprātam. Tiesa ar šo ir apzināti liegusi mantojuma atstājējas pilngadīgajiem bērniem rīkoties ar sev piederošo un zemesgrāmatā ierakstīto mantu, par kuru strīda nav, pēc saviem ieskatiem, tostarp, sev piederošās domājamās daļas ieķīlājot, piemēram, aizdevuma vai kredīta ņemšanai.  Tiesai, pēc būtības piemērojot un atstājot spēkā pagaidu aizsardzību (turklāt neceltā atbilstošā prasībā), pirmšķietami ir veikts tīšs likuma pārkāpums, kas atbildoši tiesību teorijai ir uzskatāms par būtisku, jo konkrētajā lietā tieši skar Satversmē nostiprinātās atbildētāju pamattiesības, tostarp, ne vien tiesības uz taisnīgu tiesu, bet arī tiesības uz īpašumu, kuras drīkst ierobežot tikai un vienīgi ar likumu, jo neeksistē likums, kas liegtu mantas īpašniekiem rīkoties ar mantu, par kuru nekādu strīdu vai aizliegumu rīkoties nav.  

Piezīme: Autors treknrakstā (bold) ir izcēlis tās tiesas atzīņas, kam autors kategoriski nepiekrīt

[1] Civilprocesa likuma 137. panta pirmā daļa

[2] Civilprocesa likuma 137. panta otrā daļa

[3] Ieviests ar grozījumiem Civilprocesa likumā, kas stājas spēkā 20.04.2021.

[4] Civilprocesa likuma 138. panta trešā daļa

[5] Civilprocesa likuma 229. panta ceturtā daļa un 230. pants

[6] Civilprocesa likuma 140. panta pirmā daļa

[7] LR Satversmes 83. pants, likuma “Par tiesu varu” 1. panta otrā daļa un 10. panta pirmā daļa

[8] Civilprocesa likuma 229. panta ceturtā daļa un 230. pants

[9] Civillikuma 719. un 720. pants, Civilprocesa likuma 30.1 nodaļa jeb 250.1-250.7 panti.

[10] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 21. februāra spriedums lietā Nr. SKC-33/2019

[11] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 21. februāra spriedums lietā Nr. SKC-33/2019

[12] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 21. februāra spriedums lietā Nr. SKC-33/2019