11. septembrī Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu grozījumus. Tā saucamie Kampalas grozījumi tika pieņemti jau 2010. gadā, paredzot Statūtu papildināšanu ar jaunu 8.bis pantu, kas definē agresijas noziegumus. Latvija ir kļuvusi par sešpadsmito valsti to vidū[1], kas ir apstiprinājušas vai ratificējušas šo dokumentu. Neskatoties uz to, tuvākajos gados šajos grozījumos noteiktā piemērošanas iespējas būs ierobežotas, jo Starptautiskā krimināltiesa varēs īstenot jurisdikciju vienīgi attiecībā uz tiem agresijas noziegumiem, kas tiks izdarīti vienu gadu pēc tam, kad 30 dalībvalstis ratificēs vai pieņems šos grozījumus, turklāt ne agrāk kā 2017.gada 1.janvārī.

Krimināllikuma 72. pantā jau ir paredzēta atbildība par noziegumiem pret mieru, kas definēti kā bruņotas agresijas plānošana, gatavošana, tās izraisīšana, piedalīšanās tajā, agresīva kara vešana, pārkāpjot Latvijas Republikai saistošus starptautiskos līgumus; kā arī piedalīšanās sazvērestībā ar nolūku izdarīt minētos noziegumus. Krimināllikumā nav uzskaitītas agresijas noziegumu pazīmes un to interpretējot, var atsaukties gan uz starptautiskajiem tiesību avotiem, gan uz paražām un tiesību normu piemērošanas praksi. Nav aizliegts izmantot un atsaukties arī uz tikko Saeimas atbalstītajiem Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu Kampalas grozījumiem, jo tie atspoguļo mūsdienu starptautisko tiesību doktrīnā pausto pozīciju par agresijas noziegumu būtību un to izpausmes veidiem. Rūpējoties par likuma skaidrību un efektivitāti, ir vēlams agresijas noziegumu definīciju formulēt arī Krimināllikumā, līdzīgi tam, ka tas ir izdarīts attiecībā uz genocīdu (KL 71. pants) un noziegumiem pret cilvēci (KL 71.2 pants). Grozot Krimināllikumu, nebūtu nepieciešams kopēt starptautiskajos dokumentos noteikto, tomēr ir svarīgi, lai izpratne par agresijas noziegumu nacionālajā līmenī nebūtu šaurāka, salīdzinājumā ar starptautiskās tiesībās un judikatūrā nostiprināto. Saskaņā ar KL 72.pantu, atbildība ir paredzēta par bruņotas agresijas plānošanu, gatavošanu, izraisīšanu vai piedalīšanos tajā, turpretim, Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu Kampalas grozījumi paredz atbildību ne vien par bruņotu agresiju, bet atzīst par noziedzīgu agresiju arī tādas darbības, kā valsts ostu vai krastu blokādi, ko veic citas valsts bruņotie spēki; algotņu, neregulāra karaspēku karavīru nosūtīšanu uz citu valsti vai tādu bruņoto spēku, kas atrodas citas valsts teritorijā saskaņā ar vienošanos ar uzņemošo valsti, izmantošanu pretēji šīs vienošanās nosacījumiem vai to atrašanās paildzināšanu šajā teritorijā pēc vienošanās termiņa beigām un citas.[2]

Lai arī  Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu Kampalas grozījumi spēkā stāsies tikai pēc kāda laika, to atbalstīšana Saeimā ir būtisks solis gan starptautiskās, gan nacionālās krimināltiesību politikas attīstībā. Tuvākajā laikā Saeimā diskutēsim par Krimināllikuma grozījumiem, lai nodrošinātu vienotu izpratni par agresijas noziegumiem. Manuprāt, KL 72. panta dispozīcijā jāveido plašāka agresijas noziegumu definīcija, uzskaitot tajā šo noziegumu pazīmes un izpausmes veidus. Krimināllikumā arī jāatsakās no šauras pieejas nozieguma interpretācijas, kas paredz, ka sodāma vien bruņota agresija.  

Agresijas nozieguma definīcija, kas paredzēta Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu 8.bis panta[3]

1. Šajos Statūtos ar terminu "agresijas noziegums" saprot tāda agresijas akta plānošanu, gatavošanu, uzsākšanu vai izpildi, kas pēc sava rakstura, smaguma un mēroga ir nepārprotams Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu pārkāpums, ko veic persona, kuras stāvoklis tai rada iespēju efektīvi kontrolēt vai vadīt valsts politisko vai militāro darbību.

2. Šā panta 1. punktā lietotais termins "agresijas akts" nozīmē to, ka valsts lieto bruņotu spēku, vēršoties pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību vai jebkādā citā veidā, kas ir pretrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem. Jebkurš no turpmāk minētajiem aktiem neatkarīgi no tā, vai ir vai nav pieteikts karš, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1974. gada 14. decembra Rezolūciju 3314 (XXIX) ir kvalificējams kā agresijas akts:

a) valsts bruņoto spēku iebrukums citas valsts teritorijā vai uzbrukums citas valsts teritorijai vai jebkāda militāra okupācija, kaut arī īslaicīga, kas notikusi šāda iebrukuma vai uzbrukuma rezultātā, vai jebkāda citas valsts teritorijas vai tās daļas aneksija, lietojot spēku;

b) bombardēšana, ko veic valsts bruņotie spēki attiecībā pret citas valsts teritoriju, vai arī jebkādu ieroču lietošana pret citas valsts teritoriju;

c) valsts ostu vai krastu blokāde, ko veic citas valsts bruņotie spēki;

d) valsts bruņoto spēku uzbrukums citas valsts sauszemes, jūras vai gaisa spēkiem vai jūras un gaisa flotei;

e) viena valsts izmanto bruņotos spēkus, kuri atrodas citas valsts teritorijā saskaņā ar vienošanos ar uzņemošo valsti, pretēji šīs vienošanās nosacījumiem vai to atrašanās paildzināšana šajā teritorijā pēc vienošanās termiņa beigām;

f) tādas valsts rīcība, kura savu teritoriju, ko tā nodevusi citas valsts rīcībā, atļauj izmantot šai citai valstij, lai tā izdarītu agresijas aktu, kas vērsts pret trešo valsti;

g) valsts nosūta vai arī tās vārdā vai labā tiek nosūtīti bruņoti grupējumi, grupas, neregulārā karaspēka karavīri vai algotņi, kuri, lietojot bruņotu spēku pret citu valsti, izdara aktus, kuri smaguma ziņā atbilst iepriekš minētajiem aktiem, vai būtiska iesaistīšanās šādos aktos.

[1] https://treaties.un.org/Pages/ViewDetails.aspx?src=TREATY&mtdsg_no=XVIII-10-b&chapter=18&lang=en

[2] http://www.icc-cpi.int/NR/rdonlyres/ADD16852-AEE9-4757-ABE7-9CDC7CF02886/283503/RomeStatutEng1.pdf

[3]http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/E3448B60818864CFC2257D48002FA3CD?OpenDocument