Pirmā komisijas sēde neizskatījās rūpīgi sagatavota, tāpat arī neizskatījās, ka komisija būtu iepazinusies ar Ministru kabineta (MK) mājas lapā visiem pieejamiem sanāksmju protokoliem, Pārresoru koordinācijas centra (PKC) ziņojumu par Zolitūdes traģēdiju un tās seku novēršanu. No aprīļa līdz oktobrim ieskaitot, Ministru kabinetā ir notikušas trīs sanāksmes, kurās ir piedalījusies gan premjere, Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks, Valsts darba inspekcijas direktors, ministriju un citu valsts iestāžu pārstāvji, gan arī NVO un cietušo pārstāvji. Starp citu, divās no šīm sanāksmēm ir piedalījusies arī tagadējā Saeimas deputāte un Parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja biedre Regīna Ločmele-Luņova. Protokoli ir pieejami visiem interesentiem: http://www.mk.gov.lv/lv/content/par-zolitudes-tragedijas-jautajumiem, un tajos var lasīt par jautājumiem, kas uzdoti amatpersonām un arī amatpersonu atbildes.

Faktiski šie protokoli un PKC ziņojums, kā arī infografikas, manuprāt, ir tie dokumenti, ar kuru izlasīšanu un analīzi komisijai vajadzētu sākt savu darbu. Ir jautājumi, uz kuriem amatpersonas atbildējušas, ka tiks veiktas izmaiņas, ka problēma vēl tiks risināta, ir jautājumi, kas esot atrisināti. Tad nu tikai loģiski būtu papētīt, vai likumu un normatīvo aktu grozījumi ir notikuši, vai tie var sasniegt paredzēto mērķi un kādi jautājumi MK sanāksmēs nav skatīti. Loģiski būtu arī, ja Regīna Ločmele-Luņova, kura pati arī ir biedrībā „Zolitūde 21.11”, sniegtu savu ziņojumu jeb redzējumu komisijai par to, kas nav izdarīts un kas ir palicis nepamanīts valsts un pašvaldību amatpersonām. Komisijas darbs esot ļoti atklāts un, cik nu no šīs atklātības var redzēt, tad diemžēl pašlaik nekas tāds nenotiek.

10.novembra raidījumā „Dombura studija” tika runāts par nodomu veidot Parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Traģēdijā cietušo pārstāve Ineta Jakovele sacīja, ka MK sēdēs jau daudz ticis izdarīts un ka viņa no MK puses nav jutusi kādu jautājumu „atfubolēšanu”. I.Jakovele arī vaicāja deputātam Arturam Kaimiņam, vai viņš ir lasījis sanāksmju protokolus un saņēma atbildi, ka nav lasījis. Uz I.Jakoveles sacīto, ka tad jau komisija grib atkārtoti darīt to, kas jau ir izdarīts MK sanāksmēs un „ko mēs visi kopā izdarījām”, R.Ločmele-Luņova atbildēja, ka cietušie taču viņai ticot un lai uzticoties arī šoreiz: „Es esmu vadības teorijas maģistrs, es visu zinu.”

Jāpiebilst, ka R.Ločmele-Luņova, vēl pirms tika ievēlēta Saeimā un tika izveidota Parlamentārās izmeklēšanas komisija, pauda, ka Rīgas dome Zolitūdes traģēdijā nekādi nav vainojama. Vēlos norādīt, ka saskaņā ar Rīgas pilsētas būvvaldes nolikuma 1.punktu, Būvvalde ir Rīgas domes priekšsēdētāja pakļautībā esoša pašvaldības iestāde, kas Rīgas pilsētā pārzina un kontrolē būvniecību. Līdz ar to Rīgas domes priekšsēdētājs ir vistiešākā veidā atbildīgs par Rīgas Būvvaldes darbību un bezdarbību. Tāpēc rodas pamatots jautājums, ar ko gan izskaidrojams R.Ločmeles-Luņovas “aklums” un nevēlēšanās saukt lietas īstajos vārdos? Varbūt “piesolītā” vieta Saskaņas sarakstā bija šī “akluma” cena?

Protams, es ceru, ka Parlamentārās izmeklēšanas komisija tomēr izdarīs savu darbu, atradīs tās likumu un normu nepilnības un kļūdas, kas vēl nav pamanītas un ļauj pelnīt un ērti iekārtoties uz cilvēku dzīvības rēķina. Tāpat arī ceru, ka deputātu politiskās simpātijas un atsevišķu deputātu vēlme par katru cenu izrādīties kā primadonnai uz skatuves netraucēs komisijai strādāt profesionāli un tiešām paveikt to darbu, kas jādara Parlamentārās izmeklēšanas komisijai un kas vēlētājiem tik kvēli tika solīts.