Pēdējā laikā, it sevišķi saistībā ar Krieviju un notikumiem Ukrainā, Latvijā bieži tiek pausts, ka liberāla demokrātija ir slikta, tā var tikai veicināt valsts bojāeju un ka vajadzīga "stingrā roka". Kā Jūs vērtējat tādas idejas? Ko nozīmē liberāla demokrātija?

Liberāla attieksme pret dažādām idejām un nostādnēm ir demokrātijas priekšnoteikums. Tā nozīmē, ka par dažādiem viedokļiem ir jādiskutē, bet tā nekādā ziņā nenozīmē, ka cilvēkam nevar būt savs viedoklis vai ka viņam nevajadzētu mēģināt pārliecināt citus par sava viedokļa pareizību. Diskusijas rezultātā izkristalizējas vairākums, kas demokrātiskā procedūrā pieņem visai sabiedrībai, arī mazākumā palikušajiem, saistošu lēmumu. Tātad demokrātija bez liberālas attieksmes pret dažādiem viedokļiem nemaz nav iedomājama.

Tomēr liberālu demokrātiju nedrīkst sajaukt ar vērtību relatīvismu. Demokrātija kā sabiedrības un valsts sistēma balstās uz noteiktām vērtībām, kas pašas stāv ārpus diskusijas. Pie tām pieder cilvēktiesību pamati, demokrātiskas procedūras, pati valsts eksistence, jo tikai valsts kā ietvars nodrošina pilnvērtīgas liberālas demokrātijas funkcionēšanu (pilnvērtīga demokrātija „ārpus” valsts nav iespējama).   

Ja sabiedrība reiz ir pieņēmusi modernas, liberālas demokrātijas iekārtu, tad tā vairs nedrīkst graut tās priekšnoteikumus – piemēram, demokrātiskā ceļā atcelt cilvēktiesības un ieviest policejisku sistēmu, grozīt konstitūciju tā, ka valsts prezidents tiek ievēlēts uz mūžu, vai pat  likvidēt savu valsti kā demokrātijas satvaru.

Citiem vārdiem – demokrātiju nevar likvidēt demokrātiskā ceļā. No tā izriet, ka liberālai demokrātijai ir pienākums, ar visiem tiesiskiem līdzekļiem novērst savas eksistences apdraudējumus, lai kādi tie būtu.

Īstena liberāla demokrātija tādēļ nav nedz bezpalīdzīga, nedz gļēva. Tie, kas atsaucoties uz liberālismu, apgalvo ka demokrātija nedrīkstot sevi aizstāvēt, ka tai esot mierīgi jānoraugās, kā agresīvs mazākums vai antidemokrātisks vairākums to sagrauj, nav izpratuši liberālās demokrātijas būtību un katra atsevišķa pilsoņa uzdevumu šajā sistēmā.  

Savukārt attiecībā uz „stingrās rokas” ideju jāsaka, ka tā ir vājas valsts ideja.  Mūsu sabiedrībā priekšstats par to, kas ir „stipra”, un kas ir „vāja” valsts, vēl zināmā mērā ir mantots no cariskās Krievijas, Ulmaņa autoritārās iekārtas un padomju okupācijas perioda. Valsts ir stipra nevis tad, kad tā darbojas ar policejiskām metodēm, bet gan tad, kad tā ir tiesiska un balstās uz daudzu pilsoņu, pēc iespējas uz liela pilsoņu vairuma, pārliecības. Vājas valsts metafora ir dūre, turpretī stipras valsts metafora ir pārliecība par savu valsti.

„Stingrās rokas” ideja noveļ atbildību par valsti no daudzo lojālo pilsoņu pleciem, un uzkrauj to vienai personai. Šī persona, lai cik patriotiska vai apgaismota tā arī nebūtu, vienmēr būs mazgudrāka un vājāka kā daudzie valsti kopā veidojošie lojālie pilsoņi.  

Tādēļ „stingrās rokas” ideja - ja tā ir saistīta ar domu par demokrātiskas iekārtas nomaiņu pret autoritāru - ir nepieņemama.  Tai vietā demokrātiskajai, tiesiskajai, sociāli atbildīgajai, nacionālajai Latvijai lojāliem pilsoņiem ir apzināti jāveicina atbildība par savu valsti - vispirms jau apzinoties šo domu pašiem un uzsverot to  savstarpējā kontaktā ar draugiem, kaimiņiem, citiem cilvēkiem, tāpat arī sociālajos tīklos. Līdz šim plaši izplatītā gaudošanas retorika (par to skat. arī, piemēram, Sanitas Uplejas rakstu „Vārdi, ko izvēlamies” portālā ir.lv, 27.11.2014, vai Ivara Ījaba rakstu „Lai pirmais met akmeni” portālā satori.lv, 24.11.2014), būtu pakāpeniski jānomaina ar konstruktīvu retoriku, tādā veidā diskusijas un tām sekojošo rīcību pamazām vēršot uz to, kā praktiski uzlabot savu vidi, sabiedrību, valsti. Tālāk lojāliem pilsoņiem būtu jāmēģina pārvarēt savu kūtrumu un mērķtiecīgi izmantot savas demokrātiskās tiesības līdzveidot valsts politiku (piemēram, iesaistoties demokrātiskās partijās un organizācijās, vēlēšanās nebalsot par vispārzināmiem pretvalstiskiem un koruptīviem politiskiem spēkiem un kandidātiem, vienalga, ko tie solītu, u.t.t.).  Ir jāveicina pilsoņu pieprasījums pēc jēgpilnas politikas, un tā ir aktīvi jāveido (kas prasa no pilsoņa lielāku piepūli), nevis jāprasa „stingrā roka” (kas vājinātu valsti).

Bieži šķiet, ka mēs pārspīlējam vai arī neizprotam, ko nozīmē cilvēktiesības. Tos, kuri runā par Krievijas un krievu pasaules tiesībām visā pasaulē, nedrīkstot klusināt, jo viņiem ir tiesības paust savus uzskatus. Vai man, latvietei, nav tikpat lielas tiesības aizstāvēt savu valsti?

Demokrātija principā pieļauj arī tādu viedokļu paušanu, kas ir pretrunā ar valsts interesēm un vairākuma viedokli. Tas attiecas arī uz antidemokrātisku, pret cilvēka cieņu vai pret savu valsti vērstu viedokļu paušanu. Demokrātiskai valstij jābūt pietiekoši izturīgai, lai to nevarētu apdraudēt katrs muļķis, katra publiskā telpā pamesta antidemokrātiska, tumsonīga, pretvalstiska ideja.

Taču tas nenozīmē, ka šādām idejām nedrīkst pretoties, ka to izplatīšanas fakts ir vienkārši „jānorij”.  Tieši otrādi.  Īstena liberālas demokrātija tās apkaro, nevis vienkārši pieņem to kā vienu no iespējamiem viedokļiem.  Pamatā šādi viedokļi ir jāapkaro ar stingru lojālo pilsoņu paustu pretsparu un nosodījumu.

Tomēr ekstrēmos gadījumos, it sevišķi, sastopoties ar masīvu, organizētu propagandu, šādus viedokļus, ievērojot samērīguma principu, var ierobežot arī ar valstiskiem pasākumiem. Tas nav pretrunā ar cilvēktiesībām, jo tās ir jāsamēro ar sabiedrības interesēm (Satversmes 116.pants).

Tādēļ pats par sevi saprotams, ka latviešiem ir ne vien tiesības, bet – kā valstsnācijas piederīgajiem, savas valsts patriotiem – arī pienākums (kas līdz šim ir pildīts visai kūtri), publiskā telpā stingri aizstāvēt un paust atbalstu savai Latvijas valstij.

Demokrātiskas sabiedrības uzdevums ir pēc iespējas mazināt antidemokrātisku, tumsonīgu, pretvalstisku viedokļu ietekmi. Pilnīgi tos izskaust nekad nebūs iespējams, jo tumsoņas un ekstrēmisti vienmēr atradīsies. Taču viņu idejas sabiedrības saprātīgajam vairākumam ir jāizolē.  Publisko diskusiju telpu nedrīkst atstāt viņu brīvā rīcībā.  Neitralitāte, vienaldzība šajā jautājumā ir nepatriotiska un neatbilst atbildīga pilsoņa stājai.

Cik tālu drīkst iet, aizsargājot savu valsti?

Valsts, kura sevi neaizsargā, ir neveiksmīga valsts (failed state). Liberāla demokrātija tātad ir pašaizsargājoša demokrātija.  Tās pienākums ir nodrošināt savu pastāvēšanu.  Uzskats, ka īstena liberāla demokrātija nespēj (vai pat nedrīkst!) sevi aizsargāt, ir aplams.

Pirmkārt, tā nejūtas apdraudēta no jebkuras nejēdzīgas vai aizskarošas domas. Tā ir stiprāka par autoritāru vai jo sevišķi totalitāru valsti, kur katra doma, kas nesaskan ar valsts oficiālo viedokli, jau ir apdraudējums.  

Otrkārt, tā lielā mērā paļaujas uz to, ka tās lojālie pilsoņi to aizstāvēs – tajā skaitā arī publisko diskusiju telpā. Liberāla demokrātija nav vienbalsība, tur valda savstarpēji konkurējošu uzskatu plurālisms,  taču tajā pašā laikā šai iekārtai ir arī  kopējs pamats – pārliecība un atbildība par savu valsti. Tādā veidā tā var mobilizēt lielākus resursus kā tikai valsts ar savu aparātu.

Un treškārt, liberālas demokrātijas rīcībā ir arī valsts līdzekļu arsenāls, lai reālas apdraudētības gadījumā sevi aizsargātu – sākot ar antikonstitucionālu spēku un indivīdu novērošanu, beidzot ar pretvalstisku organizāciju aizliegšanu un krimināllikuma piemērošanu.  Piemērojot šos līdzekļus, valstij ir jāievēro tiesiskums un samērīguma princips, jo tā nedrīkst pati sevi diskreditēt, rīkojoties prettiesiski. Tiesiskuma pārkāpšana ir vājas, nevis stipras valsts pazīme. Valsts iestādēm pastāvīgi jāseko līdzi visām pretvalstiskām aktivitātēm un jālemj par to, vai ir pienācis brīdis, kad ir jāiejaucas. Par to, vai šī apdraudējuma pakāpe,  kas prasa  valsts iejaukšanos,  jau ir sasniegta, var būt dažādas domas. Taču beigās atbildība par pareizo situācijas novērtējumu gulstas uz attiecīgām valsts institūcijām.  Reāla apdraudējuma  gadījumā tās nedrīkst vilcināties un baidīties. Tām jārīkojas.   

Pie mums patlaban vājākā tomēr ir otrā „aizsardzības līnija” – lojālo pilsoņu skaidri paustais atbalsts savai valstij. Šī aizsardzības līnija tiek mērķtiecīgi vājināta. Tādēļ gan sabiedrībai pašai (visiem, kas sevi uzskata par lojāliem pilsoņiem), gan valstij ir jāpieņem šis izaicinājums, un jāstiprina pārliecība un atbildība par brīvu Latviju. No valsts puses jo sevišķi būtu nepieciešams mērķtiecīgs atbalsts nacionālajai informatīvajai telpai, sabiedriskajiem medijiem, nacionālajai kultūrai, demokrātiskai politiskajai izglītībai.  

Vai Eiropa saprot, ka tai ir tiesības aizstāvēt sevi un cik tālu, jūsuprāt, tā ir gatava iet? Vai savā ziņā neatkārtojas situācija pirms Otrā pasaules kara, kad Eiropa cerēja, ka gan jau viss pierims, ja mazliet piekāpsies Hitleram?

Eiropas Savienība balstās uz noteiktām vērtībām, pie kurām pieder arī solidaritāte. Līdz šim lielākais šīs solidaritātes pārbaudījums bija eiro krīze, kas prasīja ļoti tālejošu spēcīgāko Eiropas valstu (ekonomisku) solidaritāti ar tām valstīm, kas dažādu iemeslu, tajā skaitā pašu nejēdzīgas politikas dēļ, bija nonākušas bankrota priekšā. To vidū bija arī Latvija. Tajās valstīs, kas lielā mērā „izvilka” šīs neveiksmīgās valstis, bija dzirdamas visai skaļas, populistiskas balsis, kas prasīja šo solidaritāti pārtraukt, un ļaut neveiksmīgajām valstīm „aiziet pa burbuli”.

Tomēr Eiropas solidaritāte izrādījās pietiekoši stipra, un gala rezultāts – veiksmīgs.

Lai gan Eiropā ir nopietni spēki, kuriem, kā „The Economist” komentētājs Lūkass to formulē, trūkst izpratnes un gribasspēka pretstāvei, tomēr visumā es ticu Eiropai un Rietumiem. Pie tam mums ir skaidri jāapzinās, ka esam – kā tas tagad norādīts arī Satversmes ievadā – Eiropas un līdz ar to Rietumu sastāvdaļa. Ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm.  Citas alternatīvas Latvijai nav.

* Intervija publicēta laikrakstos „Laiks” (ASV) un „Brīvā Latvija” (Anglija) šā gada decembrī