SKDS pētījums par sabiedrības uzticēšanos institūcijām rāda – sabiedrības neuzticēšanās tiesu sistēmai aug. 2014. gadā tiesai nav uzticējušies 43% aptaujas dalībnieku. Ar ko tas, jūsuprāt, skaidrojams? 

Neuzticēšanās tiesai ir izskaidrojama ar dažādiem argumentiem. Iespējams, ka katram respondentam tie ir savi. Piemēram, visbiežāk pašiem tiesnešiem šķiet, ka negatīva attieksme pret tiesu veidojas tādēļ, ka strīdnieks ir zaudējis tiesā. Tam var piekrist tikai daļēji. Domāju, ka attieksmi pret tiesu veido arī citi aspekti. Piemēram, kādam mieles atstājusi tiesneša attieksme pret lietas dalībniekiem, dienesta pienākumiem, neadekvāta likuma izpratne, vilcināšanās u.tml. Citam – kurš varbūt nekad nav bijis tiesas zālē, negatīva attieksme veidojas no publiskajā telpā izskanējušiem citiem kritiskajiem viedokļiem, kurus bieži tiesai velta politiķi. Arī ziņas par kāda tiesneša likumpārkāpumiem vai aizdomīgi favorītisku rīcību pret kādu lietas dalībnieku visai tiesu sistēmai reputāciju nevairo.

Taču kopumā neuzticēšanās ir vispārinājuma rezultāts. Es piekrītu teologa Jura Rubeņa domai, ko viņš izteica 2014.gada 2.oktobrī īsi pirms 12.Saeimas vēlēšanām, ka visbīstamākā ir vulgāra vispārināšana. No tās būtu jāizvairās, bet mums pašreizējā sabiedrības attīstības posmā ir ļoti grūti to veikt.

Piemēram, nesen Vācijas presē tika atspoguļots gadījums, kur tiesnesis tika tiesāts par eksāmena uzdevumu atrisinājumu pārdošanu studentiem. Nedomāju, ka šis gadījums būtiski ietekmējis tiesas reputāciju Vācijā, jo sabiedrība izprot, ka tas ir atsevišķs individuāls gadījums, kuru nebūtu jāvispārina un jāattiecina uz visiem tiesnešiem.

Arī mums būtu jātiecas uz šādu sabiedrības attīstības līmeni, kurā atsevišķi tiesnešu likuma pārkāpumi tiktu nosodīti, bet kopumā neradītu iemeslu domāt, ka „visi ir tādi”.

Latvijā pastāv gan Tiesnešu disciplinārkolēģija, gan Disciplinārtiesa. Prakse rāda, ka ir tiesneši, kuri disciplinārkolēģijas priekšā par dažādiem pārkāpumiem stājušies ne reizi vien. Tomēr sabiedrība par konkrētu tiesnešu pārkāpumiem informēta netiek. Vai nebūtu laiks šo praksi mainīt?  

Tiesnešu disciplinārās atbildības likums liedz atklāt tiesneša identitāti, par kura pārkāpumu izskatīta lieta. Šāda norma ietverta likumā ar domu, lai pasargātu, pirmkārt, tiesu sistēmas reputāciju, otrkārt, tiesneša personiskumu. Taču šī norma neatbilst modernas sabiedrības tiesībām būt informētai par notiekošo valstī, tiesu pārvaldē. Tādēļ Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments tieši šobrīd ir iesniedzis pieteikumu Satversmes tiesā, apstrīdot normas atbilstību Satversmei. Gaidīsim Satversmes tiesas spriedumu, kā tiesa izsvērs šīs savstarpēji pretējās intereses. Taču šobrīd var vērot arī to, ka norma faktiski nedarbojas, jo žurnālistiem nav aizliegts apmeklēt Augstāko tiesu un sagaidīt pēc Tiesnešu disciplinārkolēģijas apspriedes attiecīgo tiesnesi.

Un tomēr kā novērst situāciju, kad vieni un tie paši tiesneši nonāk disciplinārkolēģijā atkal un atkal? Vai tas nebūtu pamatots iemesls viņu atbilstības tiesnešu amatam pārvērtēšanai?

Šeit jāievēro, ka tiesneša disciplinārā sodīšana ir galējais līdzeklis, kā nodrošināt tiesneša darbības atbilstību likumam. Demokrātiskā valstī tiesnesi par tiesas spriešanu saukt pie atbildības ir sarežģīti, jo tiesas spriešanu no iejaukšanās aizsargā tiesneša neatkarības princips. Tas nozīmē, ka tiesnesim, izspriežot lietu, nebūtu jābaidās no tā, ka viņš par saviem argumentiem tiktu vēlāk sodīts tikai tādēļ, ka disciplinārlietas ierosinātājs – tieslietu ministrs vai tiesas priekšsēdētājs – vai arī augstākas instances tiesa ir citādās domās. Šādas garantijas ir pašu lietas dalībnieku labad, lai viņu strīdu izskatošs tiesnesis šeit nejustu ārēju spiedienu. Taču jāatzīst, ka tiesnešiem tiek nereti pamatoti pārmests, ka tie „piesedzas” ar neatkarības principa garantijām. Tomēr ir ļoti grūti novilkt skaidru robežu starp to, kur beidzas tiesneša uzskata par tiesībām un faktiem brīvība un kur sākas patvaļa un tīša likuma neievērošana.

Šeit jāievēro tiesas spriešanas, tiesību piemērošanas īpatnības, kas to atšķir no, piemēram, darba ar instrumentiem, tehniskiem rasējumiem u.tml. Tiesnesis strādā ar tekstu, ar valodu. Taču valoda ir ierobežots izteiksmes līdzeklis. Piemēram, ja jūs pēc zināma laika pārlasīsiet jau lasītu grāmatu, jūs atradīsiet kaut ko tādu, ko pirmo reizi lasot nepamanījāt. Bērnībā mēs lasām Antuāna de Sent Ekzeperī „Mazo princi” kā aizraujošu stāstu par maza zēna piedzīvojumiem dažādās planētās, taču pieaugot šo pašu grāmatu lasām pilnīgi citām acīm un aiz tiem pašiem vārdiem saskatām citas vērtības. Līdzīgi ir arī ar likumiem – laikam ejot šo pašu tekstu var izlasīt pilnīgi citām acīm. Piemēram, tiesnesis konkrētajā brīdī izlasa likumu tā, bet viņa kolēģis augstākā vai tajā pašā instancē lasa šo tekstu pilnīgi citām acīm. Iemesls tam var būt, pirmkārt, prasmes šā teksta lasīšanā, otrkārt – dzīves pieredze, citu principu, vērtību vērā ņemšana. Atšķiras redzējums – vienam šaurāks, otram plašāks, un augstākas instances tiesnesis, izspriežot lietu, pieņem pretēju lēmumu pie tiem pašiem apstākļiem. Rezultātā vērotājam no malas liekas, ka viens no viņiem kļūdās.

Vienlaikus es piekrītu, ka gadījumi, kad viens un tas pats tiesnesis ar zināmu regularitāti nonāk Tiesnešu disciplinārkolēģijā un viņa rīcībā tiek konstatēti pārkāpumi, nav pieņemami. Tas norāda, ka tiesneša atbildības izpratnē ir būtiski trūkumi un viņa paturēšana tiesneša amatā nebūtu pieļaujama.

Disciplinārlietās bieži sastopams formulējums „tīšs likuma normu pārkāpums”. Ko tas nozīmē?

Es jau iepriekš minēju, ka, vērtējot tiesneša darbu tiesību piemērošanā, normu iztulkošanā, ir grūti atzīt tīšu likuma normas pārkāpumu. Tādēļ arī citās valstīs tikai par nepareizi, augstākas tiesu instances viedoklim neatbilstoši sniegta likuma iztulkojumu disciplinārlietu nerosina. Tas ir drīzāk tiesneša kvalifikācijas jautājums.

Taču Latvijas situācija ir niansētāka. Jāievēro, ka ir bijuši gadījumi, kad tiesnesis ļaunprātīgi izmanto savu neatkarību likuma tulkošanā, pieņemot neadekvātu, acīmredzami aplamu spriedumu. Tādos gadījumos domāju, ka šādu rīcību varētu atzīt par tīšu likuma pārkāpumu. Tīšs likuma pārkāpums ir apzināta nodomāta rīcība, lai neievērotu tiesības. Arī daži no izskatītajiem gadījumiem disciplinārkolēģijā norāda, ko tiesnešu pašpārvalde atzīst par tīšu likuma pārkāpumu: strīdus izskatīšana bez pierādījumiem (lietā esošiem dokumentiem), lietas izskatīšana acīmredzama interešu konflikta pastāvēšanas gadījumā.

Varbūt jūsu minētajai formulai nepieciešams plašāks skaidrojums, kā to pareizi piemērot? Piemēram, Civilprocesa likuma pantus par prasības nodrošinājuma piemērošanu un atcelšanu likumdevējs pērn grozīja galvenokārt tādēļ, ka dažādi tiesneši tās dažādi piemēroja.

Pagātnē bijuši vairāki mēģinājumi uzrakstīt absolūti ideālu likumu, kas pilnībā atbildētu uz visiem sabiedrībai neskaidrajiem jautājumiem. Tomēr tas nekad nav vainagojies ar panākumiem. Tādēļ arī, lai kļūtu par tiesnesi, ir ilgu laiku jāstudē un jāiegūst prasmes izprast tiesības (ne tikai tiesību tekstu).

Likumdevēju šajā situācijā var saprast, jo sabiedrība prasa, lai tiktu novērsta neadekvāta likuma piemērošana. Taču labāk būtu, ja pati tiesu sistēma spētu novērst kļūdas tiesību piemērošanā. Šādi instrumenti ir radīti – tā ir kasācijas instance, kuras pienākums ir veidot judikatūru.

Tiesneši Latvijā tiek iecelti bez termiņa ierobežojuma. Tas nozīmē, ka arī atlases sistēmai pirms cilvēks kļūst par tiesneša amata kandidātu jābūt pietiekami nopietnai. Kāds ir jūsu skatījums?

Jā, lielāka uzmanība jāpievērš tieši tiesnešu atlases sākumposmam.

Šeit iezīmējas vairāki sistēmiski trūkumi.

Pirmkārt, juridiskās izglītības kvalitāte. Kā zināms, Latvijā juridiskā izglītība nodota brīvajam tirgum. Pats par sevi tas ir normāli un pieņemami, bet galvenā problēma ir, ka  katrs ražotājs, ja tā var teikt par augstskolu, var vērtēt savu saražoto produktu, uzskatot, ka tas ir pats labākais un attiekties nekritiski pret kļūdām. Katra augstskola, universitāte ir ieinteresēta piešķirt juridisko studiju beidzējam diplomu, lai tādējādi rādītu – pie mums studijas norit veiksmīgi, mums ir ļoti daudz studējošo. Faktiski šī brīvā konkurence savā ziņā pazemina prasību latiņu. Tāpēc būtu jāievieš neatkarīgs vienots eksāmens visām juridiskās izglītības programmām. Tas nozīmē, ka gala eksāmenu pieņemtu nevis tie, kas šo produktu ražo, bet pilnīgi neitrāli cilvēki.

Otrkārt, Latvijā nav tiesnešu skolas, to aizstāj tiesnešu kandidātu stažēšanās laiks tiesās. Taču te ir īpatnēji, ka faktiski stažēšanos veic jau iepriekš teorētiskajā pārbaudījumā atlasīts kandidāts. Tātad tikai teorētiskais pārbaudījums jau sašaurina līdz minimumam kandidātu loku. Stažēšanās sistēma un laiks nav apmierinoša. Šo posmu tiesu sistēmā es paspilgtinātu ar salīdzinājumu ar zobārsta/mediķa atlases sfēru. Vai mēs uzticētu savu zobu labošanu zobārstniecības fakultātes beidzējam, kurš nekad zobus praktiski nav labojis, mēnesi vai divus stažējies, ir paskatījies kā to dara, un varbūt mazliet arī palabojis? Kad Saeima apstiprina cilvēku par tiesnesi, viņš, tēlaini runājot, var labot gan nelielus caurumus, gan veikt protezēšanas vai ķirurģiskās operācijas, respektīvi, strādāt ar dažādas sarežģītības lietām. Rezultātā paveras visai traģiska aina – jaunie tiesneši strādā ar dažādas sarežģītības lietām, faktiski izejot dzīves skolu. No vienas puses tas ir labi – iztur stiprākie. Taču jāatceras, ka viņi strādā ar dzīvu cilvēku lietām, un nereti cilvēki tiesas lēmumus pat nemēģina pārsūdzēt. Vēlāk varbūt izrādās, ka tiesnesim nebija taisnība, bet pārsūdzības termiņi jau beigušies.

Manuprāt, Latvijā būtu jāizmanto plašāk tiesneša palīga profesionālais institūts. Šobrīd šo darbu veic pamatā studenti. Valsts neiegulda viņu attīstībā, atstājot apmācības un profesionālās attīstības jautājumu pašplūsmā, nereti – paša tiesneša ziņā. Tas nav pareizi. Tiesneša palīgs, ilstoši strādājot ar tiesu lietām, procesuāliem jautājumiem, jau uzrāda, vai tas varētu būt labākais tiesneša amata kandidāts. Nākamie tiesneši būtu izvēlami tieši no šo labāko palīgu vidus. Būtu ieviešama arī palīgu rotācijas sistēma, lai, pirmkārt, palīgs nebūtu piesaisīts konkrētam tiesnesim, otrkārt, lai būtu iespēja viņu nodarbināt arī valsts pārvaldē. Visbeidzot, jāievieš adekvāta novērtēšanas un atalgojuma sistēma. Tiesnešu palīgiem varētu arī uzticēt dažādas tiesas spriešanas palīgfunkcijas.

Latvijā ir ļoti augsts atcelto nolēmumu procents, un likumsakarīgi liek uzdot jautājumu tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas efektivitāti.

Es piekrītu, ka Latvijā ir pārāk liels atceltu tiesu nolēmumu skaits. Tas arī pārslogo tiesu, jo lieta ir jāskata no jauna, nereti – trīs vai pat četras reizes. Tas ir traģiski un pilnīgi nepieņemami, ja Augstākā tiesā atkal saņemam lietu, kas iepriekš jau trīs reizes ir skatīta Augstākajā tiesā.

Sabiedrības pārmetumi par tiesnešu kvalifikāciju ir vietā, taču nevajadzētu vispārināt.

Ja aplūkojam tiesnešu kvalifikācijas vērtēšanas sistēmu, tad jāievēro dažas lietas.

Pirmkārt, mehānismi, kas vērtē tiesneša sniegumu pēc fakta – kvalifikācijas vērtēšana, vai disciplinārais process, kas faktiski jau ir izņēmuma gadījums, ir samērā neefektīvi. Daudzās valstīs nav visaptverošas tiesnešu kvalifikācijas vērtēšanas sistēmas, jo vairums tiesnešu strādā kvalitatīvi un nav nepieciešamības ar šādu sistēmu kādu izslēgt no tiesneša dienesta.

Personāla vērtēšanas sistēmām tas vispār nav galvenais mērķis. Personāla kvalifikācijas vērtēšanas galvenais uzdevums ir veicināt personāla attīstību, pārrunāt kļūdas, noskaidrot nākotnes mērķus, izaicinājumus u.tml.

Tā ir darbinieka vai dienesta personas attīstības labad pieņemta sistēma. To dara tiesas priekšsēdētājs personiskā sarunā ar tiesnesi.

Jāvaicā, ko sabiedrība iegūst no tā, ka tiesnešu kvalifikācijas kolēģija vērtē visus tiesnešus? Tiesnešu kolēģijai atbilstoši likumam piecos gados jānovērtē visus tiesnešus. Latvijā ir mazliet vairāk kā 500 tiesneši, tas nozīmē – nedaudz vairāk kā 100 tiesneši gadā.  Gadā ir 12 mēneši, un varam parēķināt, ka mēnesī jānovērtē 10 tiesneši. Pat ja komisija satiekas divas reizes mēnesi, apjoms ir tāds, ka rodas šaubas – cik nopietna ir ikreizējā pieeja. Vai tiešām tādā periodā var tiesnesi nopietni izvērtēt?

Daži pēdējie disciplinārās sodīšanas gadījumi arī parāda, ka pārkāpumus izdarījušie tiesneši ir pavisam nesen pozitīvi atestēti. Tātad – kāda bija šīs darbības jēga?

Kvalifikācijas sistēmas reformas laikā es vērsu likumdevēja uzmanību uz šo aspektu, taču tajā neieklausījās.

Kā jūs vērtējat vairākkārt izskanējušo ideju par tiesnešu šaurāku specializāciju un specializētām tiesām?

Kopumā tiesnešu specializācija ir laba lieta, jo ļauj padziļinātāk izpētīt un iepazīties ar juridiskiem rakstiem par konkrēto tēmu, sociālām norisēm sabiedrībā konkrētā jomā. Arī AT ir zināma specializācija tiesnešu vidū. Piemēram, ir tiesneši, kuriem vairāk dod izpētīt konkurences lēmumu tiesiskumu, savukārt citi tiesneši vairāk skata Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmumu pareizību, utml. Tomēr AT ir grūti nodrošināt specializāciju, jo lietas skatāmas koleģiāli. Pat ja trīs tiesnešu sastāvā būs viens speciālists, tad arī pārējiem diviem ir jāsaprot šīs jomas specifika. Līdz ar to specializācija mums ir visai izplūdusi.

Par specializētām tiesām mans viedoklis nav īpaši pozitīvs. Nelielā valstī specializētās tiesas kā tādas diezin vai der. Paskatīsimies uz citu valstu pieredzi. Piemēram, Somijā ir specializēta tirdzniecības tiesa, kura skata tikai konkurences padomes lēnumus un publisko iepirkumu strīdus. Vienam tiesnesim mēnesī ir vidēji četras lietas. Ja mums tā būtu, ideāli. Bet mēs nevarētu finansiāli atļauties uzturēt tik daudz tiesnešus, lai nodrošinātu viņiem šādu slodzi. Ļoti šaura specializācija savukārt nav derīga, jo sašaurina redzesloku. Tāpēc domāju, ka tiesnesim jāspēj noteiktā laikā atrisināt jebkurš tiesību strīds.

Šobrīd notiek diskusija par specializētās tiesas – Disciplinārtiesas reformu, t.i., vai nodot tai skatīšanai visas disciplinārlietas, kas tiek ierosinātas pret tiesu varai piederīgām personām. Jau šobrīd tiesnešu un prokuroru disciplinārlietas ir pārsūdzamas tieši disciplinārtiesā, un kopumā lietu skaits nav liels. Šobrīd šī tiesa darbojas pēc principa – ir lieta, disciplinārtiesa sanāk uz sēdi. Taču ja paņemtu visas disciplinārlietas, kas atrodas administratīvajā tiesā, tad sanāk, ka disciplinārtiesa būtu ne šis, ne tas. Ne tiesa, kas sanāk vienas lietas izskatīšanai, ne arī pastāvīga tiesa, jo priekš pastāvīgas tiesas lietu skaits tai ir par mazu.

Pēdējā laika likumdevēja spēles ar instanču skaita mazināšanu, atsevišķu lietu kategoriju nodošanu īpašām tiesām u.tml. nav labākais risinājums skaidrai un pārskatāmai tiesību aizsardzības sistēmai. Iedomājieties, kā būtu, ja noteikta veida krimināllietas skatītu tikai Cēsu rajona tiesa, bet cita veida noziedzīgus nodarījumus sāktu skatīt no Latgales apgabaltiesas līmeņa utt. – diezin vai sabiedrība un prokuratūra būtu gandarīta. Šādu jucekli administratīvajā procesā pamazām ievieš Tieslietu ministrija! Piemēram, publisko iepirkumu lietas skata 1.instancē rajona tiesā 3 tiesnešu sastāvā, citas administratīvās lietas – tikai Rīgā, citas – tikai 1 tiesneša sastāvā, bet citas – sākot ar Administratīvo apgabaltiesu vai pat Augstāko tiesu. Administratīvo pārkāpumu lietās vispār nav paredzēta kasācijas kārtība – veids, kādā nodrošināt judikatūras vienveidību šajās lietās! Ar vienu lēmumu likumdevējs likvidē apelācijas instanci Augstākajā tiesā, lai būtu „tīra” kasācijas instance, bet ar otru – iecerēts veidot apelācijas instanci dienesta tiesībās – Disciplinārtiesu. Tas ir pēdējo piecu gadu darbības rezultāts. Vai tā ir sistēma tieslietās?

Tomēr joprojām aktuāls ir jautājums kā par tiesu noslogotību, tā par lietu izskatīšanas nepietiekamo ātrumu. Ko darīt, lai lietu izskatīšanas termiņus paātrinātu?

Es saskatu divus aspektus. Viens ir cilvēka  emocionālā uztvere par lietu izskatīšanas ilgumu. Mēs ikviens gribam, lai mūsu lietu izskatītu ātri jebkurā jomā. Lai mūsu iesniegumu ātri izskata valsts iestādē, lai mūs ātri apkalpo veikalā. Līdzīgi ir ar tiesām. Taču kad pienāk mūsu rinda, mēs vēlamies, lai tiesnesis mūsu jautājumu skata lēnām, pamatīgi, iedziļinoties niansēs, bez kļūdām. Tie ir divi savstarpēji grūti savienojami lielumi. Otrs vērojums ir, ka bieži vien procesa ilgums ir atkarīgs ne tikai no ienākošo lietu skaita, kas Latvijai ir tiešām liels. Daudz atkarīgs arī no paša tiesneša darba organizācijas. Ja tiesnesis pirmajā instancē katru dienu skata lietas, un ikdienu nozīmē lietu izskatīšanu, ir skaidrs, ka spriedumus viņš raksta piektdienās, sestdienās un svētdienās. Šādā režīmā cilvēks ilgi strādāt nevar, viņš izdeg. Kļūst paviršs pret savu darbu, un ieguvējs nav neviens. Nākamais - par sagatavošanos lietai. Dažādi piemēri rāda, ka daudzi tiesneši negatavojas lietu izskatīšanai. Tas redzams brīžos, kad tiesnesis tiesas zālē drudžaini šķirsta lietu un neuzdod konkrētus jautājumus par lietas būtību, bet vienkārši sēž un klausās lietas dalībniekus. Taču tiesas process nav vieta, kur lietas dalībniekiem atnākt parunāties. Un tas ir jautājums  par tiesneša prasmēm, kā viņš vada procesu. Vai viņš organizēti uzdod konkrētus jautājumus par neskaidrām lietām, vai ļauj stundu, pusotru runāt vienam lietas dalībniekam, pēc tam, otram. Ja tiesnesis  nav sagatavojies lietai, viņš nereti meklē jebkuru iespēju tās atlikšanai. Būsim godīgi un atzīsim, ka lietas dalībnieka neierašanās uz sēdi nebija galvenais atlikšanas iemesls (jo likums jau šobrīd lietas dalībnieka neierašanās ietekmi uz lietu jau atrisina).  To varbūt labāk ilustrē uzskatāms piemērs. Pirms kāda laika TV bija sižets par to, ka Rīgas Centra rajona tiesa uzsāka skatīt krimināllietu par tīšu mantas bojāšanu, kas izpaudās kā karoga kāta salaušana. Lai arī gan apsūdzētā, gan cietušā starpā nebija strīda par notikuma apstākļiem, kā arī bija publiski pieejams notikušā videomateriāls, tomēr neizprotamu iemeslu dēļ  tiesnesis nolēma lietas izskatīšanu atlikt, jo izlēma aicināt lieciniekus. Lietas izskatīšana turklāt tika atlika uz pusgadu! Tātad ilgie lietu izskatīšanas termiņi ne vienmēr ir atkarīgi no lietu skaita. Jāievēro, ka jo vairāk lietas tiesnesis atliek, jo vairāk tās uzkrājas. Jo vairāk lietu uzkrājas, jo vairāk tiesnesis psiholoģiski izdeg.

Kāpēc paiet tik ilgs laiks, līdz lietu sāk skatīt pēc būtības?

Ir zināma rindas kārtība. Ja šī rindas kārtība netiktu ievērota, sabiedrība jautātu, kādēļ šim jūs lietu skatījāt ātrāk, šim – vēlāk. Jāsaka, ka citās valstīs kolēģi ne vienmēr lietas skata pēc rindas kārtības. Viņi izvēlas, kuras lietas skatīt ātrāk, kuras viņiem šķiet svarīgākas konkrētā brīdī, bet kuras vēl var pagaidīt.

Latvijā pēdējā laikā parādījies tāds jēdziens kā „stratēģiskās prasības,” kurās neizbēgami figurē arī prasība par atbildētāja aktīvu apķīlāšanu prasības nodrošinājumam. Vai ir kāds instruments, kā šādus prasījumus novērst vai vismaz ierobežot to skaitu?

Stratēģiskās prasības nav nekāds jaunums arī citās valstīs. Arī tur tiesa un tiesību aizsardzības mehānismi var tikt izmantoti negodprātīgiem mērķiem. Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras konferencē „Uzņēmumu neētiska un nelikumīga pārņemšana – juridiskie aspekti” Ekonomikas policijas vadītājs Gudermaņa kungs norādīja, ka nereti arī policija tiek izmantota šādiem mērķiem, lai svešām rokām panāktu pretinieka līdzekļu apķīlāšanu un tādējādi ietekmētu viņa darbību.

Lai atrisinātu šo problēmu, varbūt ir vērts paskatīties, kā tas ticis risināts citur, un pārņemt citu pieredzi.

Pieļauju, ka ātrāka lietu izskatīšana arī atņemtu vienu no šādu „stratēģisko prasību” cēlēju trumpjiem. Tāpat arī daudz ietekmētu atbildības neizbēgamība par dokumentu viltošanu vai krāpšanu.