Tiesa noraidīja valdības sākotnēji izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja sūdzība par izmeklēšanas efektivitāti nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo iesniedzējs nav ievērojis Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai. Tiesa atzīmēja, ka pirmo reizi ar sūdzībām par iespējamo policijas vardarbību iesniedzējs vērsās Valsts policijā 2004.gada 29.martā, un viņam tika nozīmēta tiesu medicīnas ekspertīze, kurā tika konstatēti viegli miesas bojājumi. Vēlāk iesniedzējs savas sūdzības atkārtoja sēdes laikā Rīgas apgabaltiesā, kur tika skatīts jautājums par viņam piemēroto drošības līdzekli. Tiesas ieskatā iesniedzējs bija izmantojis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai iesniegtu sūdzību, taču no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ tās netika virzītas tālākai izmeklēšanai. Īsi pēc viņa notiesāšanas, iesniedzējs vēlreiz vērsās ar sūdzību par 2004.gada 26.marta notikumiem, un pārbaude tika atsākta. Tā kā neilgi pēc tam iesniedzējs vērsās Tiesā, tās ieskatā viņš bija ievērojis Konvencijā noteikto termiņu sūdzības iesniegšanai.

Vērtējot iesniedzēja sūdzības pēc būtības, Tiesa vispirms komentēja fiziskā spēka pielietošanu viņa aizturēšanas laikā. Tiesa uzsvēra, ka lietā nav strīda par to, ka aizturēšanas laikā pret iesniedzēju tika pielietots fiziskais spēks, nodarot miesas bojājumus, ko vēlāk apstiprināja tiesu medicīnas ekspertīze un slimības vēstures izraksti. Tomēr Tiesa atturējās vērtēt, vai spēka pielietošanas pret iesniedzēju bija pamatota, jo viņa sūdzības vēlāk netika pietiekami efektīvi izmeklētas, kas liedza Tiesa izdarīt secinājumus par šo sūdzības daļu.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par izmeklēšanas efektivitāti, Tiesa atkārtoja tās judikatūrā citās lietās pret Latviju paustos secinājumus, proti, tā saskatīja vairākus būtiskus trūkumus Valsts policijas Iekšējās drošības biroja darbā. Tiesa atzīmēja, ka, lai gan iesniedzējs pirmo reizi ar sūdzībām bija vērsies neilgi pēc incidenta un viņam nodarītie miesas bojājumi bija dokumentēti slimības vēsturē un apstiprināti tiesu medicīnas ekspertīzē, tomēr tam nesekoja nekādas izmeklēšanas darbības no kompetento iestāžu puses. Komentējot iesniedzēja sūdzību izmeklēšanu 2007. gadā, Tiesa atsaucās uz Ģenerālprokuratūras secinājumiem, kas atzina Valsts policijas Iekšējās drošības biroja sākotnējo izmeklēšanu par nepilnīgu. Tiesa īpaši uzsvēra, ka izmeklēšanas gaitā vispār netika vērtēts pret iesniedzēju pielietotā fiziskā spēka samērīgums.

Tiesa arī uzskatīja, ka izmeklēšanas gaitā netika mēģināts pilnīgi un vispusīgi noskaidrot visus lietas apstākļus, nopratinot incidenta aculieciniekus, kā arī ārstus un tiesu medicīnas ekspertu, kas bija apskatījuši iesniedzēju uzreiz pēc incidenta un dokumentējuši viņa miesas bojājumus. Visbeidzot, Tiesa uzskatīja, ka iestāžu lēmumos, ar kuriem tika nolemts atteikt kriminālprocesu, galvenā uzmanība tika pievērsta pretrunām iesniedzēja liecībās, nevis lietas apstākļu vispusīgai noskaidrošanai.

Pilns 2014.gada 25.februāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (25147/07) un sprieduma pasludināšanas datums (25/02/2014).

Fakti lietā "Bērziņš pret Latviju"

Sūdzības iesniedzējs ir Kaspars Bērziņš, 1976.gadā dzimis Latvijas pilsonis.

2004.gada 26.martā operatīvā eksperimenta ietvaros uz aizdomu pamata par narkotisko vielu realizāciju iesniedzēju aizturēja Valsts policijas operatīvās grupas darbinieki. Aizturēšanas gaitā iesniedzējam tika nodarīti miesas bojājumi.

2004.gada 29.martā iesniedzējam tika nozīmēta tiesu medicīniskā ekspertīze, kas konstatēja vairākus vieglus miesas bojājumus. 2004.gada 29.martā iesniedzējam tika piemērots pirmstiesas apcietinājums. Piemēroto drošības līdzekli iesniedzējs pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesai, cita starpā norādot, ka aizturēšanas laikā viņš esot ticis piekauts. Ar 2004.gada 30.aprīļa Rīgas apgabaltiesas lēmumu iesniedzēja sūdzība par viņam piemēroto drošības līdzekli tika noraidīta, nevērtējot iesniedzēja sūdzībā norādītos faktus par viņa iespējamo piekaušanu aizturēšanas laikā.

2005.gada 9.maijā iesniedzējs tika atzīts par vainīgu narkotisko vielu glabāšanā realizācijas nolūkā un notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem.

2007.gada 12.martā iesniedzējs vērsās Vidzemes apgabaltiesā ar iesniegumu, vēlreiz apgalvojot, ka aizturēšanas laikā viņu esot fiziski ietekmējuši policijas darbinieki. Šis iesniegums tika pārsūtīts Valsts policijas Iekšējās drošības birojam, kas uzsāka dienesta pārbaudi, un pēc pārbaudes rezultātiem 2007.gada 18.jūnijā tika pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Šo lēmumu iesniedzējs pārsūdzēja Ģenerālprokuratūrā, kas 2007.gada 18.jūlijā to atcēla, norādot uz izmeklēšanas nepilnībām un uzdodot Valsts policijas Iekšējās drošības birojam veikt papildus pārbaudi. Pēc papildus pārbaudes veikšanas Valsts policijas Iekšējās drošības birojs atkārtoti atteicās uzsākt kriminālprocesu. Lēmuma pamatotība tika pārbaudīta Ģenerālprokuratūrā, kas ar 2007.gada 8.novembra galīgo lēmumu atstāja spēkā atteikumu uzsākt kriminālprocesu.