2005.gada 20.maijā Tiesā iesniegtajā pieteikumā lietā „Antonovs pret Latviju” Eduards Antonovs apgalvoja, ka apcietinājuma laikā viņš ticis inficēts ar C hepatītu cietuma darbinieku vainas dēļ un ka viņam nav tikusi nodrošināta atbilstoša medicīniskā aprūpe.

Tiesa pieteikumu daļā par inficēšanu ar C hepatītu apcietinājuma laikā un to, ka sūdzības par šo faktu Latvijā netika pienācīgi izmeklētas, atzina par acīmredzami nepamatotām. Tiesa uzsvēra, ka E.Antonovs nebija sniedzis ticamus pierādījumus savu apgalvojumu pamatošanai. Proti, viņš nebija iesniedzis medicīniska rakstura pierādījumus, kas apliecinātu, ka pirms aizturēšanas 2003.gadā viņam nebija C hepatīta, un lietā nebija informācijas, kas liecinātu par sūdzības iesniedzēja inficēšanu ar C hepatītu cietuma personāla rīcības vai nolaidības rezultātā. Tāpat E.Antonovs nekad nebija sūdzējies kompetentajām valsts iestādēm par inficēšanu ar C hepatītu cietuma personāla vainas dēļ, kas būtu radījis valstij pienākumu izmeklēt šādu sūdzību.

Savukārt vērtējot pieteikumu daļā par atbilstošas ārstēšanas trūkumu, Tiesa piekrita valdības argumentam, ka E.Antonovs nebija izmantojis ne viņam pieejamos preventīvos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo viņš nebija vērsies ar sūdzību Veselības inspekcijā (bijušajā MADEKKI), ne kompensējošos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo viņš nebija vērsies administratīvajā tiesā, kas, Tiesas ieskatā, šāda rakstura sūdzību izskatīšanā bija uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. Augšminētie apsvērumi ļāva Tiesai vienbalsīgi pieņemt lēmumu, ka E.Antonova sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo viņš nebija izmantojis pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Savukārt lietā „Maļinovskis pret Latviju” 2008.gada 7.janvārī Tiesā iesniegtajā pieteikumā Jānis Maļinovskis sūdzējās par necilvēcīgu un cilvēka cieņu pazemojošu attieksmi kameras kratīšanas laikā Rīgas Centrālcietumā. J.Maļinovskis sūdzējās arī par cietuma ārsta darbu, jo pēc kameras kratīšanas, kuras laikā viņš esot cietis no amatpersonu vardarbības, cietuma ārsts nekādas traumas nekonstatēja. Tādējādi, J.Maļinovska ieskatā, valsts iestādes nebija pienācīgi aizsargājušas viņa kā ieslodzītās personas tiesības.

Vērtējot sūdzību par iespējamiem Konvencijas 3.panta pārkāpumiem, Tiesa atgādināja, ka gadījumos, kad indivīds norāda uz viņa tiesību aizskārumu no valsts varas pārstāvju puses, valsts pienākums ir nodrošināt, ka šādas sūdzības tiek pienācīgi izmeklētas. Pievēršoties konkrētās lietas apstākļiem, Tiesa atzina, ka cietuma medicīniskais personāls bija divas reizes pārbaudījis J.Maļinovska veselības stāvokli, pirmo reizi drīz pēc kameras kratīšanas, un tad pēc sešām dienām. Nevienā no šīm pārbaudēm personai netika konstatēti miesas bojājumi, arī rentgena uzņēmumi traumu esamību neuzrādīja. Turklāt J.Maļinovska norādītie liecinieki savās liecībās neapstiprināja amatpersonu vardarbības faktu. Tiesa norādīja, ka J.Maļinovska sūdzības nesakrita ar cietuma ārsta veiktās pārbaudes rezultātiem, turklāt viņš nebija konsekvents arī savos apgalvojumos par to, kā bija izpaudusies valsts amatpersonu vardarbība. Atzīstot, ka lietas apstākļi neapstiprināja izvirzīto apgalvojumu pamatotību un ticamību, Tiesa noraidīja J.Maļinovska sūdzības kā acīmredzami nepamatotas.