Iesniedzējs lūdza piespriest viņam morālo kompensāciju 20 000 EUR apmērā, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, atlīdzībā piespriežot 5000 EUR.

Vispirms Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja sūdzības izskatīšana ir ārpus Tiesas kompetences, jo uz konkrēto strīdu nav attiecināms Konvencijas 6.pants. Atsaucoties uz iedibināto judikatūru, Tiesa norādīja, ka lietā nav strīda par to, vai Latvijas tiesas bija kompetentas izskatīt strīdus par robežsargu atbrīvošanu no amata, ņemot vērā, ka iesniedzēja civilprasība pret Valsts robežsardzi pēc būtības tika izskatīta divās tiesu instancēs. Tādēļ Tiesa secināja, ka Konvencijas 6.pants bija attiecināms uz tiesvedību, kuras ietvaros iesniedzējs mēģināja apstrīdēt viņa atbrīvošanas no dienesta Valsts robežsardzē tiesiskumu.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, Tiesa atzīmēja, ka Konvencijas 6.panta 1.punkts paredz pušu vienlīdzību, un tādēļ katrai no pusēm ir jābūt samērīgai iespējai iesniegt savus apsvērumus, jo pretējā gadījumā kāda no pusēm var nonākt būtiski neizdevīgākā stāvoklī.

Tiesa norādīja, ka 2002.gada 23.janvāra Rīgas apgabaltiesas sēdē piedalījās atbildētāja – Valsts robežsardzes – pārstāvis, kas sniedza tiesai mutvārdu paskaidrojumus. Savukārt iesniedzējam šī iespēja tika liegta, jo slimības dēļ viņš nebija ieradies, un tiesas ieskatā slimības lapā norādītie iemesli neattaisnoja tiesas sēdes atlikšanu. Tiesa arī uzskatīja, ka Rīgas apgabaltiesa bija pēdējā instance, kas varēja skatīt iesniedzēja civilprasību pēc būtības. Tā kā Tiesa konstatēja, ka sūdzības izskatīšanas mehānisms Satversmes aizsardzības birojā un Ģenerālprokuratūrā nevarēja tikt uzskatīts par atbilstošu pušu vienlīdzības un sacīkstes principiem, jo iesniedzējam nebija pilnībā pieejami viņa lietas materiāli, turklāt neviena no abām iestādēm nevarēja tikt uzskatīta par „tiesu” Konvencijas izpratnē, pat piemērojot šo jēdzienu visplašākajā tā nozīmē. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa uzskatīja, ka Rīgas apgabaltiesas nevēlēšanās pienācīgā kārtā izvērtēt iesniedzēja neierašanās iemeslus, atzīstot viņa prombūtni par neattaisnotu un izskatot civilprasību bez viņa klātbūtnes, kopumā padarīja tiesvedību par netaisnīgu. Tādēļ Tiesa konstatēja Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu.

Pilns 2014.gada 29.aprīļa Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā.

Tiesas spriedumam ir pievienots tiesneša De Gaetano (Malta) atsevišķais daļēji nepiekrītošais viedoklis.

Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (33637/02) un sprieduma pasludināšanas datums (29/04/2014).

Fakti lietā „Ternovskis pret Latviju”

Sūdzības iesniedzējs ir 1956 gadā dzimušais Andris Ternovskis. 1992.gadā iesniedzējs uzsāka dienestu Valsts robežsardzē un 1997.gadā tika iecelts par Valsts robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieku.

Pēc likuma „Par valsts noslēpumu” spēkā stāšanās, iesniedzējam, ņemot vērā viņa dienesta pakāpi un amatu, bija nepieciešams saņemt pirmās kategorijas speciālo atļauju pieejai sevišķi slepenai informācijai. 1999.gada janvārī, pēc pārbaudes veikšanas, Satversmes aizsardzības birojs informēja iesniedzēju, ka viņam ir atteikts izsniegt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam. Iesniedzējs pārsūdzēja Satversmes aizsardzības biroja atteikumu izsniegt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam ģenerālprokuroram likuma „Par valsts noslēpumu” 11.panta 5.punktā noteiktajā kārtībā. 1999.gada decembrī ģenerālprokurors noraidīja iesniedzēja sūdzību.

Ņemot vērā viņa neatbilstību amatam, 1999.gada martā iesniedzējs tika atbrīvots no dienesta Valsts robežsardzē.

Iesniedzējs vērsās Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa ar prasības pieteikumu pret Valsts robežsardzi, lūdzot viņu atjaunot amatā.

2001.gada septembrī, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa noraidīja iesniedzēja prasības pieteikumu pret Valsts robežsardzi, pamatojoties uz to, ka tiesiskās attiecības starp viņu un iestādi regulēja speciālie likumi – Robežsardzes likums un likums „Par valsts noslēpumu”, nevis Darba likums. Iesniedzējs pārsūdzēja šo spriedumu Rīgas apgabaltiesā, kas nozīmēja apelācijas sūdzības izskatīšanas datumu uz 2002.gada 23.janvāri. Neilgi pirms apelācijas tiesvedības sēdes iesniedzējs vērsās Rīgas apgabaltiesā, lūdzot pārcelt tiesas sēdes datumu viņa slimības dēļ. Iesniegumam tika pievienota slimības lapa. 2002.gada 23.janvārī Rīgas apgabaltiesa uzsāka apelācijas sūdzības izskatīšanu un nolēma izskatīt lietu bez iesniedzēja klātbūtnes, jo pievienotā slimības lapa nenorādīja, ka iesniedzējam būtu jāievēro gultas režīms. Tajā pašā dienā tiesa noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzību. Sekojošo kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senāts noraidīja ar pamatojumu, ka iesniedzēja civilprasība bija cieši saistīta ar jautājumu par viņam liegto atļauju pieejai valsts noslēpumam un tādējādi nebija izskatāma civilprocesuālā kārtībā.

Iesniedzējs vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot likuma „Par valsts noslēpumu” 11.panta 5.punkta atbilstību Satversmes 92.pantam. Ar 2003.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Nr.2002-20-0103 Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma, kas paredzēja īpašu pārsūdzības kārtību par atteikumu izsniegt speciālo atļauju valsts noslēpumam, atbilst Satversmei.