Izmaiņas veiktas, jo līdz šim likums neparedzēja konkrētu termiņu, kādā noguldītājs var prasīt garantētu atlīdzību. Saskaņā ar grozījumiem turpmāk noguldītājs prasījuma tiesības pret noguldījumu garantiju fondu par garantētās atlīdzības izmaksu zaudēs dienā, kad pabeigts noguldījumu piesaistītāja likvidācijas process, bet ne vēlāk kā piecus gadus pēc dienas, kad iestājusies noguldījumu nepieejamība.

Likums papildināts ar normām, kas nosaka kārtību, kādā izmaksājama garantētā atlīdzība, ja Valsts ieņēmumu dienests pieņēmis lēmumu par norēķinu operāciju apturēšanu vai vērsis piedziņu pret noguldītāju līdzekļiem.

Ar grozījumiem precizēta garantētās atlīdzības definīcija. Noteikts, ka garantētā atlīdzība ir naudas summa, ko noguldījumu nepieejamības gadījumā izmaksā noteiktā apmērā un kārtībā, ietverot tajā arī uzkrātos procentus. Garantētajā atlīdzībā neiekļaus noguldītāja naudas līdzekļus, kas nepieciešami prasījumu izpildei, tai skaitā nodokļu (nodevu) administrācijas prasījumu izpildei un zvērināta tiesu izpildītāja piedziņas veikšanai.

Tāpat precizēta garantētā noguldījuma definīcija, un turpmāk garantēto atlīdzību neizmaksās par noguldījumu piesaistītāja emitētajiem parāda vērtspapīriem, kuru sākotnējais dzēšanas termiņš pārsniedz vienu gadu. Ar šādu regulējumu plānots novērst iespējamību, ka noguldījumu piesaistītāji, izmantojot īstermiņa obligāciju instrumentu, izvairās no iemaksu veikšanas noguldījumu garantiju fondā.

Ar grozījumiem precizēti pārējie gadījumi, kad garantētā atlīdzība netiek izmaksāta, kā arī likums papildināts ar gadījumiem, kad noguldījumu piesaistītājam nav jāveic iemaksas garantiju fondā.

Tāpat ar grozījumiem precizēts ārvalstu banku filiāļu sākotnējās iemaksas apmērs garantiju fondā, kā arī noteikta kārtība, kā notiek aizņemšanās finanšu un kapitāla tirgos un kādos gadījumos tiek piesaistīti valsts budžeta finanšu līdzekļi, ja garantiju fondam nepietiek līdzekļu atlīdzību izmaksai.