Mediācija likumā definēta kā strukturēts brīvprātīgas sadarbības process, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos savu domstarpību atrisināšanai ar mediatora starpniecību. Likums nosaka vienotus mediācijas pamatprincipus un pamatnoteikumus, skaidro jēdzienus, kas attiecas uz mediāciju, un nosaka prasības tiesas atvasinātai mediācijai.

Jaunais regulējums paredz, ka mediāciju varēs veikt ārpus tiesas procesa, un tas veicinās brīvu konkurenci mediatoru starpā un noteiks mediācijas pakalpojuma kvalitātes standartu. Savukārt tiesas atvasinātu mediāciju veiks mediators pēc tiesas ierosinājuma. Lai tiesnesis pusēm ieteiktu izmantot mediāciju, viņam ir jābūt pārliecinātam, ka minētais pakalpojums būs kvalitatīvs un virzīts uz domstarpību atrisināšanu, tādēļ paredzēts ieviest vienotus mediatoru apmācību standartus un mediatoru sertificēšanu.

Par sertificētu mediatoru varēs būt persona ar nevainojamu reputāciju, kas sasniegusi 25 gadu vecumu, tai ir augstākā izglītība, prot valsts valodu augstākajā līmenī, izgājusi mediatora apmācības kursu un ieguvusi mediatora sertifikātu. Mediatorus sertificēs Sertificētu mediatoru padome, un tā lems arī par sertifikāta darbības izbeigšanu vai apturēšanu.

Likums nosaka, ka Sertificētu mediatoru padome ir pašpārvaldes publisko tiesību autonoms subjekts, kas darbojas piecu locekļu sastāvā. Padomi uz trim gadiem ievēlē mediatoru kopsapulce, kas ir sertificētu mediatoru pašpārvaldes institūcija.

Likumā noteikti mediatora pienākumi un tiesības, kā arī mediācijas procesuālā kārtība, mediatoru sertifikācijas, sertifikātu darbības apturēšanas vai izbeigšanas kārtība.

Latvijā līdz šim attīstījies tīrās mediācijas veids, un ar to aktīvi darbojas nevalstiskās organizācijas. Mediācija lielākoties tiek izmantota tādu domstarpību risināšanai, kas izriet no ģimenes tiesiskajām un komerctiesiskajām attiecībām ― līdzekļu piedziņai bērnu uzturēšanai, laulības šķiršanai, kā arī parādu piedziņai.

Ar meditāciju saistītus grozījumus Saeima 22.maijā pieņēma arī Civilprocesa likumā.