Elektroenerģijas tirgus likuma 29.panta pirmā daļa noteic, ka ražotājs, kas elektroenerģiju ražo, izmantojot atjaunojamos energoresursus, var iegūt tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligāti iepērkamā elektroenerģijas apjoma veidā. Savukārt saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 29.panta ceturto daļu nosacījumus elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī kritērijus ražotāju kvalifikācijai šā panta pirmajā daļā noteikto tiesību saņemšanai un kārtību, kādā var atteikties no tām, elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību atkarībā no atjaunojamo energoresursu veida, obligātā iepirkuma apjoma noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības kārtību, obligātā iepirkuma apjoma izmaksu segšanas kārtību, kā arī pasākumus, lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu no biomasas, nosaka Ministru kabinets.

Pamatojoties uz Elektroenerģijas tirgus likuma 29.panta ceturto daļu, izdoti Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumi Nr.262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību”. 2011.gada 17.maijā noteikumos ietverts 100.punkts, kurš noteica, ka no 2011.gada 26.maija līdz 2013.gada 1.janvārim Ekonomikas ministrija neorganizē konkursus par tiesību iegūšanu pārdot biomasas, biogāzes, saules vai vēja elektrostacijās saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, un ražotājs nevar kvalificēties elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros un tiesību iegūšanai saņemt garantētu maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. 2012.gada 28.augustā minētā norma grozīta, pagarinot tajā noteikto termiņu līdz 2016.gada 1.janvārim.

Augstākā tiesa lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā, ņemot vērā Ministru kabineta noteikumu grozījumu anotācijā paustos apsvērumus par to nepieciešamību, secinājusi, ka Ministru kabinets vēlējies principā apturēt atbalsta mehānisma – obligātā elektroenerģijas iepirkuma – piemērošanu līdz jauna atbalsta mehānisma ieviešanai, ņemot vērā ietekmi, kādu obligātais iepirkums rada un varētu radīt uz elektroenerģijas gala tarifu. Tiesa atzina, ka tas, vai (tostarp – vai konkrētajā brīdī) ir nepieciešams atbalsts ražotājiem, kas elektroenerģijas ražošanā izmanto atjaunojamos energoresursus, ir būtiska konceptuāla izšķiršanās, kas var būt balstīta gan ekonomiskos, gan politiskos apsvērumos, un tā ir ietverta likumdevēja gribas aktā – likumā. Iepazīstoties ar Elektroenerģijas tirgus likuma normām un to izstrādes materiāliem, nav konstatējams, ka likumdevējs šo izšķiršanos būtu vēlējies turpmāk uzticēt valdībai. Turklāt šāda izšķiršanās ir pietiekami būtiska, lai, ievērojot Satversmes 1.pantā nostiprināto valsts varas dalīšanas principu, to būtu pamats atstāt vienīgi likumdevēja kompetencē.

Uz šo apsvērumu pamata tiesa vērsās Satversmes tiesā, lai tā izvērtētu minētās Ministru kabineta noteikumu normas atbilstību Satversmes 64.pantam, kurš noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.