Politikas veidotāja – Tieslietu ministrija – cīnās ar maksātnespējas jomā pastāvošo problēmu sekām, nevis cēloņiem. Tā rezultātā sabiedrībā ir zudusi paļāvība taisnīga maksātnespējas procesa norisei, kas būtiski kaitē valsts ekonomikas izaugsmei un ilgtspējai. Ja cilvēkiem nav uzticības taisnīgai maksātnespējas norisei un valsts spējai aizsargāt sabiedrības intereses, tad sekas ir vilcināšanās pieteikt maksātnespēju, mēģinājumi nobēdzināt aktīvus un citas nelikumīgas darbības.

Maksātnespējas jautājumi skar arī publisko sektoru, jo arī valsts kā kreditors komersantu maksātnespējas procesos zaudē līdzekļus – nepilnu divu gadu laikā (no 01.01.2013. līdz 30.09.2014.) valsts budžeta iestādes un valsts kapitālsabiedrības izbeigtajos maksātnespējas procesos ir zaudējušas vismaz 434 milj. EUR, no tiem 402 milj. EUR veido VID norakstītie nodokļi, bet uz 01.10.2014. pieprasītās summas neizbeigtajos maksātnespējas procesos veidoja vismaz 603 milj. EUR.

Valsts kontrole uzskata, ka Maksātnespējas likuma mērķis netiek sasniegts, jo kā prioritāte nav noteikta tādu darbību veikšana, lai maksātspēja tiktu atjaunota, bet, ja tas nav iespējams, tad parādsaistību segšanai tiktu atgūts pēc iespējas vairāk līdzekļu.

Gluži pretēji – revīzijā konstatētais liecina, ka Latvijā faktiskā maksātnespējas prioritāte ir pēc iespējas ātrāka maksātnespējas procesa pabeigšana un veiktie pasākumi maksātnespējas jomā nav vērsti uz ekonomiskās vērtības saglabāšanu un atgūšanu. Par to liecina zemie kreditoru līdzekļu atgūšanas rādītāji  -14% no prasījumu summas. Maksātnespējas procesa iznākums visbiežāk ir ātra aktīvu izpārdošana, nevis uzņēmuma darbības turpināšana.

Latvijā ir mazs sekmīgi īstenotu tiesiskās aizsardzības procesu skaits – tikai 6% no izbeigtajiem tiesiskās aizsardzības procesiem.

Pastāvošā sistēma pieļauj, ka administratori var būt saistīti maksātnespējas procesos, lemt viens par otra atlīdzību un procesa izmaksām. Valsts ir piešķīrusi administratoram plašas pilnvaras, bet tās nav kompensētas ar pietiekamu valsts īstenotu uzraudzību, konstatējuši revidenti.

Tā rezultātā Latvijā ir augstas maksātnespējas procesa izmaksas – tās veido 53% no atgūtajiem līdzekļiem. Konstatēts, ka par procesa izmaksām un administratoram noteikto atlīdzību kreditoru sapulcēs ir balsojuši arī citi administratori, gan pārstāvot kreditorus, gan gūstot pārsvaru pār cita kreditora, piemēram, VID prasījumiem. Tāpat izmaksas ir palielinātas par pakalpojumiem, kurus snieguši citiem administratoriem piederoši uzņēmumi, piemēram, par juridiskajiem pakalpojumiem un nekustamā īpašuma vērtēšanu. VK secina, ka Tieslietu ministrija, atstājot maksātnespējas administratoru darbības uzraudzību kreditoru ziņā, nav pienācīgi izvērtējusi, vai tie spēj nodrošināt pietiekamu administratora darbības kontroli, ņemot vērā nozarē pastāvošās problēmas.

Citās valstīs, piemēram, Igaunijā un Somijā administratora atlīdzība un izmaksas ir pakļautas tiesas kontrolei, atlīdzību administrators saņem tikai pēc tam, kad tiesa ir uzklausījusi parādnieka un kreditora viedokli par administratora darbu un administrators ir iesniedzis darbības pārskatu.

Valsts kontrole uzskata, ka maksātnespējas jomas sakārtošanai vairs nepietiek ar kosmētiskiem labojumiem – grozījumu izdarīšanu normatīvajos aktos, lai risinātu „sasāpējušos” jautājumus. Izmaiņas ir jāveic pēc būtības un secīgi – vispirms apzinoties problēmas, to savstarpējo mijiedarbību, formulējot mērķus un risinājumus. Tas viss ir jāietver politikas plānošanas dokumentā, kas turpmāk būtu kvalitatīvs pamats maksātnespējas jomā izteikto priekšlikumu argumentācijai, pieņemtajiem lēmumiem un normatīvajos aktos veicamajām izmaiņām. Ar normatīvo regulējumu ir jākonkretizē maksātnespējā sasniedzamie mērķi, jānosaka to sasniegšanai nepieciešamie tiesiskie instrumenti, procesa norises shēma, iesaistīto pušu kompetence un valsts loma procesa uzraudzības nodrošināšanā.

Revīzija maksātnespējas jomā tika veikta par laika posmu no 2012.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 30.septembrim, bet pilnīgam priekšstatam atsevišķos gadījumos iegūta un analizēta informācija arī ārpus norādītā laika posma.