Pieteicēja ir Krievijas Federācijas pilsone, kas dzīvo Latvijā. Līdz 2011.gada 19.janvārim, kad stājās spēkā Latvija Republikas un Krievijas Federācijas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā (turpmāk – Līgums), pieteicējai piešķirta un viņa saņem gan Krievijas Federācijas vecuma pensiju, gan Latvijas Republikas vecuma pensiju. 2011.gada novembrī pieteicēja vērsās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā ar iesniegumu par Latvijas vecuma pensijas pārrēķinu (palielināšanu) par Latvijā uzkrāto pensijas kapitālu pēc 2010.gada 1.decembra. Aģentūra atteica veikt pārrēķinu, jo pieteicēja nav izdarījusi izvēli saņemt vecuma pensiju saskaņā ar Līgumu vai KF pilsoņa pensiju.

Augstākā tiesa atzinusi par pamatotu apelācijas instances tiesas spriedumā norādīto, ka konkrētajā gadījumā nav pārkāptas ne pieteicējas tiesības uz īpašumu, ne tiesiskās paļāvības princips. Nav aizskartas arī pieteicējas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, jo pieteicēja turpina saņemt vecuma pensiju no abām valstīm kopumā pat palielinātā apmērā. Turklāt, pieteicējas tiesības saņemt pensijas palielinājumu sakarā ar uzkrāto pensijas kapitālu ir atkarīgas no pieteicējas pašas izvēles pārskatīt pensiju saskaņā ar Līguma noteikumiem vai turpināt saņemt abu valstu pensijas iepriekšējā apmērā.

Augstākā tiesa spriedumā norādījusi, ka nav pieļaujama tiesību normu selektīva piemērošana, kā to vēlas pieteicēja, proti, ka, saglabājot tiesības uz abu valstu agrāk piešķirtajām pensijām, papildus tiktu veikts tikai pieteicējas pensijas pārrēķins, ņemot vērā papildu uzkrāto pensijas kapitālu.