Augstākā tiesa spriedumā norādījusi, ka apgabaltiesa ir pareizi interpretējusi un konkrētajiem apstākļiem piemērojusi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 28.panta trešo daļu, kas noteic, ka gadījumā, ja persona lūdz pārtraukt tai sniegto pakalpojumu aprūpes institūcijā, pašvaldībai, kuras administratīvajā teritorijā persona dzīvojusi pirms iestāšanās aprūpes institūcijā, ir pienākums nodrošināt šai personai izmitināšanu, ja tai nav iespējams likumā noteiktajā kārtībā iemitināties agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā. Augstākās tiesas spriedums nav pārsūdzams.

Lietā konstatēts, ka pieteicējs saņēma sociālo pakalpojumu ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, taču izteica vēlēšanos no šī pakalpojuma atteikties. Tā kā pirms iemitināšanas aprūpes institūcijā pieteicējs dzīvojis Rīgā, bet iepriekš aizņemtajā dzīvoklī viņam nebija iespējams atgriezties, pieteicējs lūdza pašvaldībai reģistrēt viņu sociālā dzīvokļa izīrēšanas rindā. Rīgas domes Mājokļu un vides departaments atteica reģistrēt pieteicēju palīdzības saņemšanai sociālā dzīvokļa vai sociālās dzīvojamās telpas izīrēšanai 13.reģistrā, uzskatot, ka viņš neatbilst tiesību normās, kas regulē dzīvokļa palīdzības sniegšanas jautājumus, noteiktajām prasībām.

Gan pirmās instances tiesa, gan apelācijas instances tiesa pieteikumu apmierināja un uzlika pienākumu Rīgas domes Mājokļu un vides departamentam reģistrēt pieteicēju sociālās dzīvojamās telpas izīrēšanai 13.reģistrā.