Augstākā tiesa spriedumā norādījusi – tā kā ar Satversmes tiesas spriedumu Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.2.punkts atzīts par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža, apelācijas instances tiesai no jauna jāskata jautājums par nemateriālā kaitējuma piedziņu.

Augstākā tiesa lietu kasācijas kārtībā skatīja sakarā ar atbildētāja kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu. Ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir pierādīta atbildētāja vaina kriminālpārkāpuma izdarīšanā, kas izpaudies kā Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums, izraisot ceļu satiksmes negadījumu, kura rezultātā cietušajam (prasītājs civillietā) nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi, kas izraisīja ilgstošus veselības traucējumus uz laiku virs 21 dienas, pasliktinot personas dzīves kvalitāti un ierobežojot pārvietošanās spējas.  Tā kā AAS „Gjensidige”, pamatojoties uz Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriāliem zaudējumiem” 3.2. punktu, izmaksājusi cietušajam atlīdzību par sāpēm un ciešanām fiziskas traumas dēļ 125 Ls, prasītājs lūdza piedzīt morālā kaitējuma kompensāciju no vainīgās personas (atbildētāja). Ņemot vērā minēto, apelācijas instances tiesa piedzinusi no atbildētāja morālā kaitējuma atlīdzību 2375 Ls. Atbildētājs spriedumam nepiekrita, uzskatot, ka pienākums izmaksāt morālā kaitējuma atlīdzību bija AAS „Gjensidige”.

2014.gada 28.februārī Civillietu departaments apturēja lietā tiesvedību un iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā. Izskatot pieteikumu, Satversmes tiesa secinājusi, ka Noteikumu Nr.331 3.2.punktā ietvertais apdrošināšanas atlīdzības apmērs par sāpēm un garīgām ciešanām ir ievērojami mazāks nekā Eiropas Savienības Direktīvā 84/5/EEK noteiktais minimālais atbildības limits. Tā kā OCTA likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktā ietvertais regulējums izriet no minētās direktīvas prasībām, var secināt, ka Ministru kabineta noteiktais apdrošināšanas atlīdzības apmērs par sāpēm un garīgām ciešanām par vidēji smagiem miesas bojājumiem neatbilst OCTA likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktajam apdrošinātāja atbildības limitam. Līdz ar to Noteikumu Nr.331 3.2.punkts neatbilst OCTA likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktam, tādējādi tas atzīts par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža.

Konkrētajā gadījumā, atzīstot morālā kaitējuma atlīdzinājumu 2500 Ls un konstatējot to, ka apdrošinātājs izmaksājis prasītājam apdrošināšanas atlīdzību 125 Ls saskaņā ar Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem”, apelācijas instances tiesa piedzinusi no atbildētāja morālā kaitējuma atlīdzību Ls 2375. Ņemot vērā to, ka Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.2.punkts atzīts par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža, Civillietu departaments atzinis, ka apelācijas instances tiesas spriedumu nevar uzskatīt par likumīgu un pamatotu, jo tas balstīts uz spēkā neesošu tiesību normu.