Abās lietās iesniedzēji apgalvoja, ka ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpums saistībā ar nacionālo tiesu tiesnešu objektivitātes trūkumu. Ņemot vērā to, ka fakti un juridiskais pamatojums abās lietās ir līdzīgi, Tiesa tās apvienoja un pasludināja vienotu spriedumu.

Lietā "Dāvidsons pret Latviju" pieteikuma iesniedzējs Raitis Dāvidsons (pirmais iesniedzējs), sūdzējās, ka tikušas pārkāptas viņa tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā un neatkarīgā tiesā, jo pirmās instances tiesa – Vidzemes apgabaltiesa ir izskatījusi viņa krimināllietu nelikumīgā sastāvā. Proti, viena un tā pati tiesnese izskatīja sūdzību par drošības līdzekļa – apcietinājuma piemērošanu, kā arī vēlāk bija pirmās instances tiesas sastāvā.

Savukārt lietā "Savins pret Latviju" iesniedzējs Ruslans Savins (otrais iesniedzējs) sūdzējās par to, ka krimināllietas izskatīšanas laikā viens un tas pats Latgales apgabaltiesas tiesas sastāvs izskatīja gan iesniedzēja sūdzību par lēmumu par drošības līdzekļa piemērošanu, gan vēlāk iesniedzēja iesniegto apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas notiesājošo spriedumu.

Abās lietās Tiesa atsaucās uz tās judikatūrā labi iedibinātajiem principiem, norādot, ka jautājums par tiesas (tiesneša) neatkarību tiek vērtēts gan no subjektīvā, gan objektīvā aspekta. Pirmkārt, tiek vērtēta konkrētā tiesneša personīgā pārliecība vai ieinteresētība lietas iznākumā (subjektīvais aspekts). Otrkārt, Tiesa vērtē, vai lietas izskatīšanas ietvaros tika pienācīgā veidā nodrošināts, ka tiek izslēgtas jebkādas pamatotas bažas par tiesas (tiesneša) neatkarības un objektivitātes trūkumu (objektīvais aspekts). Citiem vārdiem sakot, izvērtējot objektīvo aspektu, jāvērtē, vai, neskatoties uz tiesneša personīgo rīcību, ir kādi pārbaudāmi fakti, kuri varētu radīt šaubas par tiesneša objektivitāti. Gadījumos, kad viens un tas pats tiesnesis ir pieņēmis lēmumus pirmstiesas kriminālprocesa laikā un pēc tam piedalījies lietas iztiesāšanā, apsūdzētajam var rasties zināmas bažas attiecībā uz šī tiesneša objektivitāti. Šādas bažas ir saprotamas, bet pašas par sevi nav uzskatāmas par objektīvi pamatotām.

Pirmā iesniedzēja Raita Dāvidsona sūdzību Tiesa noraidīja. Tā kā šajā lietā pirmais iesniedzējs nebija apgalvojis konkrētās tiesneses personīgo ieinteresētību lietas iznākumā, Tiesa vērtēja tikai otro aspektu, proti, vai tiesneses loma un iesaiste vērtējot sūdzību par drošībās līdzekļa piemērošanu radīja pamatotas bažas par viņas objektivitātes trūkumu, vēlāk iztiesājot pirmā iesniedzēja krimināllietu. Tiesa atzina, ka tiesas sastāva priekšsēdētāja patiešām bija izskatījusi pirmā iesniedzēja sūdzību par viņam piemēroto drošības līdzekli – pirmstiesas apcietinājumu. Tomēr, Tiesas ieskatā, tiesas lēmums tika pieņemts, balstoties uz neapstrīdamiem un objektīviem pierādījumiem, proti, pirmais iesniedzējs jau iepriekš bija mēģinājis izvairīties no kriminālvajāšanas, un viņam nebija pastāvīgas reģistrētās dzīvesvietas. Tādēļ tiesai bija pietiekams pamats uzskatīt, ka viņš, iespējams, varētu mēģināt arī turpmāk izvairīties no izmeklēšanas un tiesas. Tiesas rīcībā nebija arī citu pierādījumu tam, ka, pārbaudot piemērotā drošības līdzekļa nepieciešamību, tiesnese būtu jebkādā veidā vērtējusi pirmā iesniedzēja vainu, vai kā citādi devusi pamatu apšaubīt viņas objektivitātes trūkumu.

Attiecībā uz otro iesniedzēju Ruslanu Savinu Tiesa veica Latgales apgabaltiesas lēmuma, ar kuru nacionālā tiesa noraidīja otrā iesniedzēja sūdzību par apcietinājuma piemērošanu, teksta analīzi. Tiesas ieskatā, lēmuma tekstā lietotā valoda ļāva secināt, ka tiesneši vēl pirms krimināllietas izskatīšanas pirmajā instancē bija pauduši viedokli, kas izraisa pamatotas šaubas par viņu objektivitāti. Atsaucoties uz savā judikatūrā iepriekš paustajām atziņām, Tiesa atzīmēja, ka otrajam iesniedzējam varēja būt pamatotas šaubas par tiesnešu objektivitāti, jo, gan sūdzību par apcietinājuma piemērošanu, gan arī apelācijas sūdzību par pirmās instances notiesājošo spriedumu, trīs Latgales apgabaltiesas tiesneši izskatīja pilnīgi vienādā sastāvā. Turklāt Tiesa norādīja, ka divu gadu ilgs laika posms starp brīdi, kad Latgales apgabaltiesas tiesneši pieņēma lēmumu par sūdzību par apcietinājuma piemērošanu un apelācijas sūdzības izskatīšanu par notiesājošo spriedumu, nebija pietiekošs, lai kliedētu šaubas par tiesnešu objektivitāti. 

Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, Tiesa vienbalsīgi atzina, ka otrā iesniedzēja gadījumā ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums. Iesniedzējs lūdza Tiesu piespriest morālo kompensāciju 70 EUR apmērā par katru cietumā pavadīto dienu vai summu pēc Tiesas ieskatiem. Tiesa piesprieda iesniedzējam morālo kompensāciju 3000 EUR apmērā.

Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2016.gada 7.janvāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (17574/07 un 25235/07) un sprieduma pasludināšanas datums (07/01/2016).