Augstākā tiesa atzina, ka ir pamats uzdot prejudiciālo jautājumu Eiropas Savienības Tiesai, jo pastāv šaubas par Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas (EEK) Nr.2913/92  par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 29.panta 1.punkta un 30.panta interpretāciju un šī interpretācija var būt izšķiroša lietas izspriešanā.

Augstākās tiesas ieskatā, Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas (EEK) Nr.2913/92  par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 29.panta tekstā noteiktais nosacījums par preču pārdošanu izvešanai Kopienas muitas teritorijā ir izšķirošs un pants piemērojams vienīgi, ja preces jau sākotnēji paredzēts pārdot izvešanai Kopienu muitas teritorijā un preču pārdošanas cena noteikta atbilstoši šai iecerei. Turpretim 30.panta 1.punktā minētais pienākums preču muitas vērtību noteikt ar secīgi piemērojamām metodēm nozīmētu arī pienākumu pamatot, kādēļ netiek izmantotas citas metodes. Tomēr šā pienākuma plašums ir atkarīgs no principiāla sniegtās informācijas. Ja principiāls nav sniedzis ziņas muitas iestādēm, no kurām atkarīga Muitas kodeksa 30.panta 2.punkta „a”–„d” apakšpunkta piemērošana, pietiekams pamatojums „secīgai” 31.panta izmantošanai būtu norāde, ka muitas iestāžu rīcībā nav attiecīgās informācijas. Atbilstoši pamatojuma principa izpratnei muitas iestādei tomēr būtu jāatklāj lēmuma pamatojumā, kas veido Kopienā pieejamo informāciju, taču, ja tas nav darīts, to varētu izvērstāk paskaidrot tiesvedības laikā.

Tiesvedība lietā apturēta līdz brīdim, kad stāsies spēkā spriedums Eiropas Savienības Tiesā.

Pieteicēja SIA „LS Customs Services” muitas kontroles punktā „Rīgas brīvostas MKP” noformēja muitas tranzīta deklarāciju preču – bērnu divriteņi un to daļas – tranzītam no Ķīnas Tautas Republikas uz Krievijas Federāciju. Tranzīta procedūra netika pabeigta, jo saņēmēja muitas iestāde – Terehovas muitas kontroles punkts – nesaņēma pienākšanas paziņojumu termiņā, kurā preces tajā bija jāuzrāda.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) veica nepabeigtās muitas procedūras – tranzīta pārbaudi un secināja, ka notikusi nelikumīga izvairīšanās pakļaut muitas kontrolei ar ievedmuitas nodokļiem apliekamās preces un tādējādi ir radies muitas parāds. Pārbaudes rezultātā dienests pieteicējai papildu samaksai budžetā noteica muitas nodokli, antidempinga maksājumu un pievienotās vērtības nodokli. Lēmumā, papildus citiem apsvērumiem, norādīts, ka preču, kuras bija iecerēts pārdot Krievijas Federācijā, muitas vērtību nav iespējams noteikt atbilstoši Padomes Regulas Nr.2913/92 29.panta nosacījumiem, kā arī dienesta rīcībā nav informācijas, lai izmantotu Muitas kodeksa 30.panta 2.punkta „a”, „b”, „c” un „d” apakšpunktā norādītās vērtēšanas metodes.

Ar Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas spriedumiem pieteikums apmierināts un VID lēmums atcelts. Tiesa atzina lēmuma pamatojumu par nepietiekamu.