Tiesu namu aģentūra ir valsts kapitālsabiedrība, kuras pamatuzdevums ir pārvaldīt un apsaimniekot nozares nekustamos īpašumus. Svarīgs aspekts ir kapitālsabiedrības iespēja attīstīt jaunus projektus, piesaistīt (aizņemties) finanšu līdzekļus, veidot uzkrājumus un izmantot tos nekustamo īpašumu attīstībai. Šāds modelis var arī atslogot tieslietu nozares iestādes no tām neraksturīgu funkciju veikšanas. Tieslietu ministrija ir šīs kapitālsabiedrības īpašniece un galvenā tās sniegto pakalpojumu pircēja.

Tomēr, kā pārliecinājās Valsts kontrole, nopietnas iesaistes no Tieslietu ministrijas puses aģentūras darbības izvērtējumā, ilgtermiņa mērķu un sasniedzamo rezultātu noteikšanā nav bijis.

Revīzijā konstatēts, ka Tiesu namu aģentūra tiešām ir spējusi uzkrāt ievērojamus līdzekļus 2 miljonu eiro apmērā, tomēr skaidra nākotnes redzējuma, kā šos līdzekļus ieguldīt nekustamajos īpašumos, nav, tāpēc līdzekļi ilgstoši stāv kontā.

Ilgtermiņa perspektīvā tieslietu nozares nekustamo īpašumu attīstībai veicamie pasākumi nav noteikti. Tiesu namu aģentūra līdz šim ir īstenojusi trīs jaunu tiesu ēku būvniecību, šim nolūkam piesaistot aizņemto kapitālu, taču tikai viens no projektiem ir bijis iepriekš paredzēts Tiesu iekārtas attīstības pamatnostādnēs, pārējie divi iekļauti kā kārtējā gadā veicami pasākumi.

Tiesu administrācija 2009.gadā ir izstrādājusi normatīvo aktu par tiesu ēku un telpu aprīkojuma prasībām. Tomēr ne Ministrijā, ne Tiesu namu aģentūrā līdz šim nav izstrādāts ilgtermiņa plāns pasākumiem, kā tieslietu nozares vajadzībām esošajās ēkās nodrošināt minimālo prasību ievērošanu, neraugoties uz to, ka esošo īpašumu stāvoklis nav teicams. Daudzas būtiskas prasības tiesu namiem attiecībā uz piekļuves nodrošinājumu iedzīvotājiem, konvojēšanas prasībām un citām jomām nav ieviestas.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārraudzībā joprojām ir 60 objekti, kuri netiek izmantoti pārvaldes tiešo funkciju veikšanai. Nenododot šos objektus Tiesu namu aģentūras pārvaldībā, ministrija nav pilnībā sasniegusi mērķi – atslogot pakļautības iestādes no neraksturīgu funkciju veikšanas nekustamo īpašumu pārvaldības jomā.

Valsts kontroliere E.Krūmiņa norāda: “Redzam vairākas jomas, kurās valsts izdevumi pēc šā īpašumu modeļa ieviešanas ir pieauguši. Piemēram, Valsts zemes dienesta izdevumi par četru nekustamā īpašuma objektu apsaimniekošanu ir palielinājušies divas reizes. Tomēr ne Tieslietu ministrija, ne Tiesu namu aģentūra nav veikusi mērķtiecīgu darbu, lai izmaksu pieaugums, kas, iespējams, virknē pozīciju ir objektīvs, kompensētos ar apsaimniekošanas efektivitātes ieguvumiem, kopumā valsts izmaksas samazinot salīdzinājumā ar periodu pirms īpašumu ieguldīšanas aģentūras pamatkapitālā.”

Vērtējot Tiesu namu aģentūras darbību, pozitīvi izceļami sasniegumi iekšējās kontroles sistēmā attiecībā uz jomām, kuras ir problemātiskas citās kapitālsabiedrībās – līdzekļu izlietojuma pamatotība, iepirkuma procedūras, transporta izmantošanas pamatojuma dokumentācija un citas. Tomēr, runājot par kapitālsabiedrības saimniecisko darbību, ir aspekti, kuri nopietni jāizvērtē.

Tiesu namu aģentūras noslēgtajos līgumos noteiktās nomas maksas pretēji normatīvajam aktam ne vienmēr ir pamatotas ar konkrētiem aprēķiniem. Maksa arī netiek pārskatīta atbilstoši nekustamā īpašuma faktiskajiem uzturēšanas izdevumiem.

Rezultātā divas trešdaļas jeb 67% iznomāto īpašumu faktiski ir nerentabli, atsevišķos gadījumos uzturēšanas izmaksām pat līdz 60% pārsniedzot iekasētās nomas maksas. Zaudējumi savukārt tiek segti ar nepamatoti augstu nomas maksu, kas noteikta atlikušajai trešdaļai objektu. Tā kā Tiesu namu aģentūras nomnieki pārsvarā ir valsts iestādes un 95% no Tiesu namu aģentūras ienākumiem ir no valsts budžeta, veidojas nosacīts savienoto trauku princips – zaudējumus, kādus valsts cieš, pārmaksājot nomu vienos objektos, sedz ieguvumi no nepamatoti zemas nomas maksas citos. Valsts kontroles ieskatā šādas šķērssubsīdijas nav pieļaujamas, jo šāda prakse nav vērsta uz valsts ilgtermiņa ieguvumiem no namu apsaimniekošanas.

Tiesu namu aģentūrai būtu jāuzlabo nerentablo objektu ienesīgums, gan veicot ieguldījumus, kas ļautu samazināt uzturēšanas izmaksas, gan izvērtējot un nosakot pamatotu nomas maksu. Savukārt rentablajiem īpašumiem būtu jānosaka atbilstošas, saskaņā ar normatīvajiem aktiem aprēķinātas nomas maksas bez mākslīga sadārdzinājuma valsts budžetam.

Valsts kontrole pievērsusi uzmanību arī īpašumu pārdošanas praksei. 2012.gadā kapitālsabiedrība pārdevusi divus vērtīgus nekustamos īpašumus Jūrmalā – biroja telpas Jomas ielā 46 un zemes īpašumu Pilsoņu ielā 12. Pamatojums īpašumu pārdošanai bija augstās uzturēšanas izmaksas (par biroja telpām Jomas ielā 46 tie bija 1800 eiro mēnesī, savukārt ieņēmumi par zemi Pilsoņu ielā 12 faktiski divas reizes pārsniedza apsaimniekošanas izdevumus). Abos gadījumos īpašumi pārdoti izsolē par nepilnu pusi no cenas, kāda sākotnēji tikusi noteikta. Vēlākās darbības ar vismaz vienu no nekustamajiem īpašumiem liecina, ka vairāku īpašnieku maiņas rezultātā īpašuma pārdošanas cena nepilna gada laikā sasniegusi faktisko tirgus cenu, divas reizes pārsniedzot to, par kādu īpašums sākotnēji tika pārdots. Tādējādi valsts no šiem darījumiem nav guvusi ieņēmumus vairāk nekā miljonu eiro.

Turklāt jānorāda, ka īpašumu pārdošana ir pretrunā ar Ministru kabinetā nolemto, ka šie īpašumi ir izmantojami kā aģentūras kredītsaistību nodrošinājums. Ministrijas rīcība, piekrītot īpašumus pārdot tikai sešus mēnešus pēc to ieguldīšanas aģentūras pamatkapitālā, liecina, ka īpašumi tieslietu nozarei nemaz nav vajadzīgi un ka īpašumu ieguldīšana, iespējams, ir tikai iegansts, lai tie nebūtu jāpiedāvā citām budžeta iestādēm vai pašvaldībai. Valsts kontrole vērsīsies tiesībsargājošajās iestādēs ar rosinājumu izvērtēt atbildīgo amatpersonu rīcību šajos darījumos.