Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs atzīst, ka, pateicoties veiksmīgai Tieslietu un Zemkopības ministrijas ekspertu sadarbībai, Latvija ir paudusi pamatotus argumentus  savā prasībā pret Eiropas Komisiju. Līdz ar to Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ir apliecinājusi, ka sekmīgi aizsargā savas intereses un, vēršoties pret Eiropas Komisiju Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, panākusi mūsu valsts interesēm labvēlīgu lēmumu, uzsver tieslietu ministrs.

Savukārt Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs norāda: “Šis  spriedums liecina, ka veltīgi  neapgrūtinājām lauksaimniekus ar prasībām, kas nav būtiskas Latvijas apstākļiem. Esam gandarīti, ka Eiropas Savienības Vispārējā tiesa, izvērtējot šo situāciju, ir ņēmusi vērā Latvijas argumentus. Konkrēti šajā gadījumā  prasību ieviešanas pieeja nevar būt formāla -  ir jāņem vērā dalībvalstu specifiskās īpašības.”

Eiropas Komisija uzskatīja, ka Latvija nacionālajos tiesību aktos nav definējusi noteiktas savstarpējās atbilstības prasības attiecībā uz labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem (turpmāk – LLVS), piemēram, minimālo augsnes pārklājumu, ainavu īpašību saglabāšanu un citas.

Savukārt Latvija, nepiekrītot šādiem apsvērumiem, apstrīdēja pieņemto lēmumu un tiesvedības laikā norādīja, ka dalībvalstīm ir tiesības noteikt vietējai situācijai atbilstošas prasības attiecībā uz LLVS, ņemot vērā attiecīgo apgabalu specifiskās īpašības.

Papildus Latvija uzsvēra, ka tai piemērotā finanšu korekcija, proti, saistība atmaksāt neatbilstoši izlietoto Eiropas Savienības lauksaimniecības finansējumu, ir pārmērīga.

Eiropas Savienības Vispārējā tiesa nolēma, ka Eiropas Komisijas lēmums ir atceļams, jo Komisija ir prettiesiski pamatojusi strīdīgās finanšu korekcijas, un Latvijai, pretēji Eiropas Komisijas domām, bija atļauts atteikties no atsevišķu LLVS standartu ieviešanas. Abām lietas pusēm ir tiesības divu mēnešu laikā par spriedumu iesniegt apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Tiesas augstākajā instancē.

Ar pilnu spriedumu var iepazīties Eiropas Savienības Tiesas mājaslapā www.curia.europa.eu, lieta T-661/14.