Augstākā tiesa lēmumā norāda, ka pirmās instances tiesa nepamatoti atteica pieņemt pieteicēja pieteikumu uz tā pamata, ka pieteicējam nav subjektīvo publisko tiesību prasīt šādu informāciju, tādēļ šo lēmumu Augstākā tiesa atcēla. Vienlaikus Augstākā tiesa atzīst, ka pieteikuma izskatīšana ir atsakāma, pamatojoties uz Administratīvā prcesa likuma 191.¹panta pirmo daļu, jo pieteikums ir acīmredzami napamatots, proti, acīmredzami noraidāms pēc būtības.

Augstākā tiesa, izvērtējot vispārējās tiesību normas, kas reglamentē personu tiesības pieprasīt iestāžu rīcībā esošo informāciju, secina, ka tās piešķir personām tiesības prasīt gan vispārpieejamu, gan arī ierobežotas pieejamības informāciju. Tas, vai pastāv visi priekšnoteikumi informācijas izsniegšanai, ir pārbaudāms, lietu izskatot pēc būtības. Savukārt, pārbaudot speciālās tiesību normas kontekstā ar pieteicēja pieprasītās informācijas raksturu un mērķi, kādam tā tiek pieprasīta, Augstākā tiesa secina, ka likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18. pants reglamentē informācijas izsniegšanu pēc mērķa, tomēr neierobežo personu loku, kas var pieprasīt informāciju. Līdz ar to, lai arī informācija saskaņā ar minēto normu ir izsniedzama, iestājoties noteiktiem priekšnoteikumiem, tas nevar būt pamats atteikties pieņemt pieteikumu, pamatojoties uz subjektīvo publisko tiesību neesību.

Tajā pašā laikā Augstākā tiesa lēmumā norāda, ka pieteicējs informāciju pieprasījis, pamatojoties uz Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 151 “Noteikumi par totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību” 7. punktu, kas noteic, ka VDK aģentūras kartotēkas dokumentus Totalitārisma seku dokumentēšnas centrs sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc VDK likvidēšanas.

Augstākā tiesa, izvērtējot likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18. pantu, likuma pārejas noteikumu 8. un 9. punktu, lēmumā secina, ka iepriekš minēto Ministru kabineta noteikumu 7. punkts ir pretrunā likuma normām, kas paredz dokumentus publiskot tikai pēc to zinātniskās izpētes Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā, līdz ar to tiesību norma, uz kuras pamata pieteicējs pieprasīja informāciju, nav piemērojama. Tādējādi nepastāv priekšnoteikumi informācijas izsniegšanai, kas ir pamats atteikt izskatīt pieteikumu.

Izskatāmajā lietā pieteicējs vērsās Satversmes aizsardzības birojā ar iesniegumu, lūdzot publicistiskiem mērķiem iepazīties ar visiem iestādes rīcībā esošajiem Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkas dokumentiem. Iestāde atteica sniegt informāciju, pamatojoties uz to, ka tā satur ierobežotas pieejamības informāciju. Pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā. Administratīvās rajona tiesas tiesnesis attiecās pieņemt pieteikumu, jo pieteicējam nav subjektīvo publisko tiesību pieprasīt šādu informāciju.

Augstākā tiesa lietu izskatīja Administratīvo lietu departamenta kopsēdē sakarā ar pieteicēja blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2017. gada 21. novembra lēmumu.

Augstākās tiesas lēmums lietā SKA-858/2018 pieejams šeit.