Likumā definēts, ka komercnoslēpums ir neizpaužama saimnieciska rakstura informācija, tehnoloģiskās zināšanas un zinātniska vai cita rakstura informācija, kas atbilst visām šādām pazīmēm – tā ir slepena, jo nav vispārzināma vai pieejama personām, kuras parasti izmanto šādu informāciju, tai ir faktiska vai potenciāla komerciālā vērtība, kā arī komercnoslēpuma turētājs ir veicis atbilstošus tās slepenības saglabāšanas pasākumus.

Likuma projekta anotācijā tā autori atzīmē, ka komercnoslēpuma objekts var būt gan tāda tehniska informācija kā skices, dizaini, prototipi, ražošana procesi, izgudrojumi, gan zinātība – tehniskas, komerciālas, organizatoriskas zināšanas, piemēram, formulas vai receptes –, gan arī komerciāla informācija, piemēram, klientu un piegādātāju saraksti, biznesa modeļi un stratēģija, cenu veidošanas politika.

Ar jauno likumu noteikts, ka komercnoslēpuma turētājs ir ikviena fiziskā vai juridiskā persona, kura likumīgi ieguvusi komercnoslēpumu un ir tiesīga to pārvaldīt (kontrolēt), tostarp izmantot un izpaust.

Tāpat likumā noteikts, kas nav uzskatāms par komercnoslēpumu, kā arī veidi, kādos komercnoslēpuma iegūšana uzskatāma par likumīgu un kādos tā iegūšana, izmantošana un izpaušana ir pretlikumīga.

Likumā regulēti arī piemērojamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi par komercnoslēpuma tiesību pārkāpumiem. Prasību pret personu, kura nelikumīgi ieguvusi, izmantojusi vai izpaudusi komercnoslēpumu, varēs celt triju gadu laikā no dienas, kad komercnoslēpuma turētājs uzzināja vai tam vajadzēja uzzināt par komercnoslēpuma nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu.

Likuma projekts izstrādāts, lai pārņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu paredzētās prasības.