Atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” 11. panta ceturtajai daļai tiesības uz vecuma pensiju piecus gadus pirms likumā noteiktā vecuma sasniegšanas, ja viņa apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 25 gadiem, ir bērna vecākam vai aizbildnim, kurš laika periodā, līdz bērns sasniedzis 18 gadu vecumu, ne mazāk kā astoņus gadus ir aprūpējis piecus vai vairāk bērnus.

Pieteicējs bija vecāks četriem bērniem un dzīvoja kopā ar laulāto un viņas meitu. Laulātās meitas tēvs turpināja bērna aprūpi, maksājot uzturlīdzekļus un regulāri tiekoties ar bērnu. Taču pieteicējs uzskatīja, ka, tā kā viņš arī iesaistījies faktiskā savas laulātās meitas aprūpē, viņš ir atzīstams par tādu vecāku, kurš ir aprūpējis piecus bērnus un atrodas vienlīdzīgos apstākļos ar bērna bioloģisko vecāku.

Senāts piekrita pieteicējam, ka gadījumā, ja vecāki dzīvo šķirti, bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Līdz ar to arī šķirtā vecāka jaunais laulātais īsteno noteiktus bērna aprūpes elementus, piemēram, ikdienas rūpes par bērnu. Taču pretēji pieteicēja viedoklim Senāts atzina, ka no tiesību normām neizriet, ka šādā situācijā šķirtā vecāka jaunais laulātais uzņemas un īsteno bērna aprūpi tādā nozīmē un apjomā, kā tas ir vecāka pienākumos. Atsevišķi dzīvojošais vecāks saskaņā ar likumu turpina īstenot aprūpi (piemēram, uzturēšanas pienākumu un saskarsmes tiesību ietvaros – arī citus bērna aprūpes elementus), kā tas faktiski bija arī konkrētajā gadījumā.

Senāts norādīja, ka apstāklim, ka pieteicējs faktiski ir veicis ar bērna aprūpi saistītas darbības, šajā gadījumā nav juridisku seku. Lai arī pieteicēja rīcība vērtējama pozitīvi, tā ir morāls, nevis tiesību normās noteikts pienākums. Attiecīgi tā nedod tiesības pretendēt uz vecākiem likumā paredzētajām garantijām. (Lieta SKA-231/2019; A420135516).