Konkrētās lietas faktiskie apstākļi bija šādi: kāda privātpersona vērsās Valsts valodas centrā ar iesniegumu, norādot, ka pieteicējas – dzīvokļu īpašnieku biedrības – valdes priekšsēdētājs nezina un nelieto valsts valodu profesionālo un amata pienākumu pildīšanai nepieciešamajā normatīvajos aktos noteiktajā apjomā. Izvērtējot minēto informāciju, Valsts valodas centrs uzsāka administratīvā pārkāpuma lietvedību. Pieteicēja vērsās Valsts valodas centrā ar lūgumu izsniegt iesnieguma kopiju, kurā paustā informācija bija par pamatu minētās administratīvā pārkāpuma lietas uzsākšanai. Valsts valodas centrs noraidīja pieteicējas lūgumu. Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicēja vērsās tiesā ar prasījumu par pienākuma uzlikšanu Valsts valodas centram izsniegt prasīto informāciju.

Ar Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteikums noraidīts.

Senātam izskatāmajā lietā bija jāizšķir, vai pirmās instances tiesa pareizi piemērojusi tiesību normas, atzīstot, ka nav pamata uzdot Valsts valodas centram izsniegt pieteicējai strīdus iesnieguma kopiju.

Senāts atzina, ka Iesniegumu likumā un Administratīvā procesa likumā likumdevējs papildus vispārīgajam regulējumam par fizisko personu datu aizsardzību ir īpaši atrunājis, ka informāciju, kas atklāj personas, kas ziņojusi par iespējamu tiesībpārkāpumu, identitāti, var izsniegt tikai divos gadījumos: 1) ar iesnieguma iesniedzēja piekrišanu; 2) ja iestādei ir pienākums izpaust šo informāciju saskaņā ar likumu. Šāda regulējuma mērķis ir nodrošināt, lai privātpersonas, kuras saskaras ar pārkāpumiem, ziņotu par tiem, nebaidoties no atriebības vai citas nelabvēlīgas ietekmes. Tādējādi personas tiek iedrošinātas ziņot par iespējamiem pārkāpumiem. Ziņošana par pārkāpumiem ir vērsta uz visas sabiedrības būtiskas intereses – tiesiskuma nodrošināšanas – aizsardzību, jo, lai pārkāpumi vai noziedzīgi nodarījumi nenotiktu (vai tiktu pēc iespējas efektīvāk atklāti un apkaroti), ir vajadzīgas personas, kuras atklāj un ar faktiem pamato, ka ir noticis tiesību pārkāpums.

Senāts vienlaikus norādīja, ka, izsverot, vai ziņotājam par pārkāpumu nodrošināma aizsardzība, kopsakarā nepieciešams izvērtēt vairākus apstākļus: 1) vai personai bija pieejami citi ziņošanas par iespējamo pārkāpumu risinājumi (instrumenti), proti, tādi, kas iespējamo pārkāpumu aktualizē diskrētāk; 2) iesaistītās sabiedrībai svarīgās intereses (proti, vai pārkāpums skar sabiedrībai būtiskas intereses); 3) vai ziņotājs rīkojās labā ticībā; 4) atklātās informācijas patiesums; 5) ar informācijas atklāšanu radītais kaitējums personai, par kuru tiek ziņots; 6) trauksmes cēlējam radītās negatīvās sekas par trauksmes celšanu (ja tādas ir). Senāts atzina, ka atkāpe no ziņotāja par pārkāpumu aizsardzības varētu tikt pieļauta, ja pārkāpums, par kuru persona ziņojusi, neskar sabiedrības intereses un ir pamats uzskatīt, ka ziņotājs rīkojies nelabticīgi – tikai personīgā labuma gūšanas nolūkā, personiska aizvainojuma vai naida vadīts, vai apzinoties, ka pārkāpums, par kuru tiek ziņots, patiesībā nav noticis. Vienlaikus Senāts norādīja, ka ziņotāja rīkošanās labā ticībā parasti ir prezumējama, proti, trauksmes cēlēja ziņojums jāuzskata par tādu, kas sniegts labā ticībā, ja vien nav kādi pierādījumi, kas liktu to apšaubīt.

Senāts, izvērtējot konkrēto gadījumu atbilstoši iepriekš norādītajiem kritērijiem, atzina, ka iesnieguma iesniedzējs bauda tiesības uz aizsardzību, kāda paredzēta ziņotājiem par pārkāpumu. Savukārt pieteicējai ar iesnieguma iesniedzēja rīcību, ziņojot Valsts valodas centram par iespējamu pārkāpumu, nav radītas vērā ņemamas neērtības, turklāt pieteicēja (tās valdes loceklis) nav centušies Valsts valodas centra ierosinātās administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros pierādīt, ka iesnieguma iesniedzēja sniegtā informācija būtu bijusi nepatiesa. Senāts uzsvēra, ka personas, par kuras pieļautu pārkāpumu ziņots, vispārīga atsaukšanās uz vēlmi vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā pret ziņotāju pati par sevi nav pietiekama, lai atklātu ziņotāja par pārkāpumu identitāti. Pretējā gadījumā šādu ziņotāju aizsardzība būtu tikai iluzora un netiktu nodrošināta pēc būtības.

Lieta SKA-232/2019; A420352216