22. Jūlijs 2019 14:41
Domnīca / eseja
Tiesību palīgavoti Senāta lietā SPC-5/2019
2
Aigars Strupišs
Senators, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs 

Civillietu departamenta priekšsēdētāja Aigara Strupiša atbilde uz laikrakstā “Latvijas Avīze” pausto viedokli.

2019. gada 17. jūlija raksts laikrakstā “Latvijas Avīze” ar nosaukumu “Senāts nerunā patiesību” satur nepilnīgas ziņas par Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2013. gada 23. oktobra sēdes audioprotokolu, kurš tiek uzdots par tiesību palīgavotu, kas bija ņemams vērā lietā SPC-5/2019.

Tādēļ, lai šīs nepilnības novērstu, ir jāsniedz papildu informācija par šā ieraksta statusu un publisko pieejamību, kas vairāku iemeslu dēļ nav ietverta Senāta Civillietu departamenta atbildē uz Latvijas kredītņēmēju asociācijas pausto viedokli.

Rakstā pausts viedoklis, ka likumdevēja gribu par strīdus radījušajiem grozījumiem Maksātnespējas likumā esot viegli noskaidrot, iegūstot Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2013. gada 23. oktobra sēdes audioierakstu.

Tam nevar piekrist vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, audioierakstā ietvertās informācijas pieejamība. Minēto audioprotokolu nevar uzskatīt par publiski zināmu pirms 2019. gada 30. aprīļa, t.i., pirms G. Bērziņa raksta publicēšanas “Jurista Vārdā” (skat. tālāk), jo Saeimas mājaslapā un oficiālajos dokumentos nav atrodama precīza tā pastāvēšanu un saturu identificējoša informācija.

Pie likumprojekta gaitas izsekošanas rīka Saeimas mājaslapā šāds komisijas sēdes rakstveida protokols vai audioieraksts nav atrodams.

Tomēr, padziļināti meklējot, atrodams vēl arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2013. gada 23. oktobra sēdes rakstveida protokols, kurā lasāms: “Tiek izskatīta otrajam lasījumam sagatavotā likumprojekta priekšlikumu tabula (turpinājums). Atbalstīts 110A., 110B., 111A., 111B., 111C., 112., 113., 114., 117A., 118. un 119A. priekšlikums. Daļēji atbalstīts 110., 111., 116., 117. un 119. priekšlikums. Atlikta 115. priekšlikuma izskatīšana. Nolēma: atlikt likumprojekta izskatīšanu.”

Savukārt tajos Saeimas dokumentos, kas pievienoti likumprojekta izskatīšanas gaitas izsekošanas rīkam Saeimas mājaslapā un kuri, pilnīgi loģiski, tiek izmantoti kā avots turpmākiem meklējumiem, šis Maksātnespējas likuma grozījumu priekšlikums ir identificēts kā priekšlikums Nr. 143 (skat. likumprojekta “Grozījumi Maksātnespējas likumā” (Nr. 367/Lp11) priekšlikumu tabulu otrajam lasījumam, 153. lpp.).

Kā redzams, komisijas rakstveida protokolā nav norādes uz priekšlikuma Nr. 143 apspriešanu, līdz ar to saprātīgam meklētājam, nemaz nav pamata kaut ko meklēt tālāk komisijas dokumentos.

Informācija par to, ka šis jautājums ir atspoguļots audioprotokolā, pirmoreiz publiski parādās G. Bērziņa rakstā “Senāta lemtais rada apjukumu Maksātnespējas likuma piemērošanā” (Jurista Vārds, 30.04.2019., Nr. 17/18 (1075/1076), 52.–62. lpp.). Tas, ka šī iekšējā informācija, kura atšķiras no publiski pieejamās informācijas, ir bijusi G. Bērziņa kā attiecīgā procesa dalībnieka rīcībā ir saprotams, jo viņš tolaik kā Saeimas deputāts aktīvi piedalījās šo grozījumu virzībā.

Un tikai pēc šīs iekšējās informācijas iegūšanas no minētā raksta “Jurista Vārdā”, noklausoties audioprotokolu, ir iespējams uzzināt, ka grozījumi Maksātnespējas likuma 139. pantā, kurš publiski patiesi pieejamā dokumentā apzīmēts kā priekšlikums Nr. 143, patiesībā komisijas dokumentos ir ierakstīts kā priekšlikums Nr. 110B.

Šādos apstākļos nav pamata apgalvot, ka saprātīgs meklētājs, kuram nav pieejama iekšēja informācija par šā grozījuma gaitu Saeimā, spētu uzzināt par to, ka priekšlikums Nr. 143 patiesībā tika skatīts kā priekšlikums Nr. 110B un ka tas ir atspoguļots Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2013. gada 23. oktobra sēdes audioprotokolā.

Turklāt audioprotokols pats par sevi nav publiski vispārpieejams. To var iegūt tikai pieprasījuma iesnieguma kārtībā, taču, lai kaut ko pieprasītu, vispirms ir jāzina, ko un kur meklēt, bet tas, kā parāda iepriekš minētais, praktiski nav iespējams.

Otrkārt, audioprotokola saturs. Minētajā audioprotokolā nav rodama informācija, kura ļautu spriest par attiecīgā grozījuma mērķi un pamatojumu, kas kalpotu kā tiesību palīgavots. Ieraksta daļā, kas attiecas uz Maksātnespējas likuma 139. panta grozījumiem, dzirdams tikai tas, ka likumprojekta darba grupā ir bijusi mutiska vienošanās par grozījumiem, ka bankrota procedūras ietvaros parādniekam nebūs jāatdod daļa no saviem ienākumiem kreditoriem. No šī viena teikuma nav izsecināms ne mērķis, ne atbilstība likuma mērķiem. Netiek pamatots, kāpēc, grozot 139. pantu, netiek grozīti citi ar to saistītie panti, jo īpaši 140. pants. Neviens patiesi pieejams publisks avots (t.sk. likumprojekta anotācija) neatspoguļo šīs vienošanās mērķi un pamatojumu. Arī tālaika publikācijās par šiem grozījumiem netiek minēts, kādēļ grozīts Maksātnespējas likuma 139. pants un kāds ir bijis šīs “mutiskās vienošanās” mērķis un saturs (skat. Bērziņš G. Aktuālie grozījumi Maksātnespējas likumā: kas un kāpēc mainījies. Jurista Vārds, 03.03.2015., Nr. 09 (861), 10.–16. lpp.).

Darba grupā panākta mutiska vienošanās, kas pāris teikumos tiek minēta audioprotokolā bez pamatojuma un izskaidrojuma, nav uzskatāma par tiesību avotu, pat ja runa ir tikai par palīgavotu. Ja reiz par tiesiskuma pamatprincipu uzskatāma normatīvo aktu publiska pieejamība caur to izsludināšanu (nevienam nevar prasīt ievērot nezināmus likumus), tad diez vai ir pamats apgalvot, ka publiski nezināma un de facto nepieejama informācija var kalpot par šo likumu iztulkošanas palīgavotu. Jo šāda publiski nezināma informācija, kā to parāda šis gadījums, var radikāli mainīt tiesību normu izpratni, un tādēļ tai ir jābūt vispārzināmai un vispārpieejamai.

Turklāt audioprotokola sākumā dzirdams sēdes vadītāja paziņojums – komisijas sēdē nav deputātu kvoruma, jo Saeimas telpās tiek uzņemti viesi no Vācijas, un tādēļ daļa no komisijas locekļiem devušies tikties ar ārzemju viesiem. Rezultātā sēdes vietā būs apspriede, bet varbūt vēlāk būs kvorums. Manā rīcībā nav ziņu, vai, lemjot Maksātnespējas likuma grozījumu jautājumu, šajā sēdē turpmāk bija vai nebija kvorums, bet tam vairs nav nozīmes jau iepriekš minēto apsvērumu dēļ.

Kā jau minēts Senāta Civillietu departamenta atbildē uz Latvijas kredītņēmēju asociācijas pausto viedokli, jebkurš likums jāaplūko kā vienota sistēma. Tāpēc likumdošanas procesam jābūt racionālam, pārdomātam, sistemātiskam un pamatotam. Informācijai par likuma vai tā grozījumu pieņemšanas mērķi un pamatojumu, lai to varētu izmantot kā tiesību palīgavotu, ir jābūt publiski pieejamai, skaidrai un pamatotai. Diemžēl jāatzīst, ka Senāta Civillietu departaments visai bieži saskaras ar grūtībām noskaidrot tiesību normu mērķi un pamatojumu, jo šīs ziņas nav pieejamas anotācijās, stenogrammās u.c. publiski pieejamos dokumentos tādēļ, ka grozījumi parādījušies īsi pirms trešā lasījuma, nav publiski atspoguļoti un apspriesti. Tas pierāda nepieciešamību atgriezties pie iepriekšējā Valsts prezidenta R. Vējoņa iniciatīvas likumdošanas procesa kvalitātes uzlabošanā, kura diemžēl vairāku gadu garumā nav guvusi atbalstu (skat., piem., Latvijas Valsts prezidenta 2016. gada 12. septembra vēstuli Nr. 453 “Par likumu kvalitātes uzlabošanu”; Latvijas Valsts prezidenta 2017. gada 18. augusta vēstuli Saeimas Juridiskajai komisijai Nr. 389 “Par likumprojektu “Grozījumi Saeimas kārtības rullī””;  Latvijas Valsts prezidenta 2019. gada 4. februārī vēstuli Saeimas Juridiskajai komisijai Nr. 36 “Grozījumi Saeimas kārtības rullī Nr. 178/Lp13”.

 
 
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Tas saucas
23. Jūlijs 2019 / 11:12
1
ATBILDĒT
Nerausti Senātu aiz ūsām
Seskis
23. Jūlijs 2019 / 09:00
0
ATBILDĒT
Likumu radīšanas process jau izsenis kvalificēts kā Tā Kunga gribas izteikums, kas pausts caur cilvēku apziņu, tāpēc tas var būt spontāns un iepriekš neparedzams. Ne velti mūsu senči veda baltu zirgu un vēroja, ar kuru kāju tas kāps pāri zobenam, lai noskaidrotu ēterisko būtņu gribu. Likuma grozījumu pamatā var būt ne tikai iesniegumi un protokoli, bet arī dažādas zīmes, piemēram, izmisusi lakstīgala, kas šūpojas zarā pie Saeimas loga un nespēj padziedāt, jo tās mēle ir izrauta, lai pagatavotu desertu „Lakstīgalu mēlītes". Tāpēc velti meklēt pamatojumu likumu grozījumiem apputējušos foliantos un arhīvos, jo dzirkstošais likumu radīšanas process ir pilnīgi neprognozējams un nav vadāms kā pēkšņi uzliesmojusī Lienes un Andra mīlestība sociālajos tīklos. Prasība likumu radīšanas procesu pakļaut stīvi birokrātiskam algoritmam ir pielīdzināma, piemēram, prasībai māksliniekam Miervaldim Polim gleznot savas gleznas atbilstoši Administratīvā procesa likumam vai Saeimas kārtības rullim. Tāpēc izpildvarai un tiesai vajadzētu atturēties no kantaini normatīvo ķetnu snaikstīšanu likumu pārpasaulīgā radīšanas procesa virzienā un samierināties, ka likumu radīšanas process ir dievišķo stīgu skanējuma improvizācijas process, kas nepakļaujas kontrolei, pārbaudei, sistematizācijai, un tam nav nepieciešams ne racionāls pamats, ne arī izskaidrojums, bet tikai iedvesmas dzirksts, kas runā caur cilvēkiem, dzīvniekiem, zīmēm un parādībām.
JAUNĀKĀS ESEJAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties