Lēmumi sociālo tiesību jomā parasti vairāk ir atkarīgi nevis no juridiskiem, bet politiskiem apsvērumiem, kas savukārt atkarīgi no likumdevēja priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem, valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai kādas tās daļas īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta.

Tiesību akti paredz, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (SNP), kuram atkarībā no cilvēka uzkrātā apdrošināšanas stāža tiek piemērots koeficients. Tiesībsarga ieskatā šāds regulējums neatbilst Satversmei no diviem aspektiem: pirmkārt,  SNP, un  līdz ar to arī vecuma pensijas minimālais apmērs ir nepietiekams; otrkārt, noteikumos iekļautā vecuma pensijas minimālā apmēra diferenciācija atbilstoši darba stāžam ir netaisnīga pret cilvēkiem ar garāku darba mūžu.

[1] Tiesībsargs valdībai jau 2019. gada 23. maijā (trešā pirmstiesas brīdinājuma) vēstulē ir sniedzis detalizētus argumentus, kāpēc SNP apmērs nav uzskatāms par atbilstošu Satversmei. Līdz ar to tiesībsargs uzskata, ka vecuma pensijas minimālais apmērs, ciktāl tas ir piesaistīts SNP, kopš 1996. gada nav pienācīgi pārskatīts. Tādējādi jāsecina, ka valsts savu pienākumu – periodiski sekot un pilnveidot sniegtā sociālā nodrošinājuma apmēra pietiekamībai – nav izpildījusi tā, lai Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības personām būtu reāli īstenojamas. Jāatzīmē, ka pati valsts Koncepcijā par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu jau ir atzinusi, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nav pietiekams.

Vecuma pensijas minimālais apmērs ir no 70,43 līdz 108,85 eiro mēnesī, t.i., 2,35 līdz 3,63 eiro dienā. Personām ar invaliditāti kopš bērnības vecuma pensijas minimālais apmērs ir nedaudz lielāks – no 117,39 līdz 181,42 eiro mēnesī, t.i., 3,91 līdz 6,05 eiro dienā.

Tiesībsarga ieskatā, vecuma pensijas minimālie apmēri nav pietiekami, lai nodrošinātu cilvēka pamatvajadzības, kas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē ir ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība. Vienlaikus jānorāda, ka par personu ar invaliditāti pamatvajadzībām uzskatāmas arī tās vajadzības, kas saistītas ar šo personu īpašo veselības stāvokli.

Valsts garantēto vecuma pensiju minimālā apmērā saņem 64 004 personas jeb 14,3 % no visiem vecuma pensijas saņēmējiem, no kurām personas ar invaliditāti ir 7 368, bet personas ar invaliditāti kopš bērnības tikai 397.

Atbilstoši Pasaules Bankas atzītajam absolūtās nabadzības līmenis 2015. gadā bija 1,90 ASV dolāri dienā jeb 1,67 eiro dienā. Pamatvajadzību nodrošināšanu piesaistīt absolūtās nabadzības līmenim, nevis Eiropas Savienībā atzītiem principiem, parasti izvēlas jaunattīstības valstis.

“Acīmredzot valsts uzskata – ja vecuma pensijas minimālais apmērs par nepilnu eiro dienā apsteidz absolūto nabadzības līmeni, tad Latvija uzskatāma par sociāli atbildīgu valsti. Savdabīga Satversmē garantētās sociāli atbildīgas valsts izpratne,” ironiski pauž tiesībsargs Juris Jansons.

[2] Tiesību aktos noteiktie koeficienti rada atšķirīgu attieksmi pret personām ar lielāku darba stāžu. Proti, personām, kurām darba stāžs ir 10 gadi, katrs darba stāža gads tiek novērtēts visaugstāk. Savukārt tām personām, kurām darba stāžs ir liels, piemēram, 45 gadi, katrs darba gads tiek novērtēts viszemāk.

Ieskatam tabula.

Tātad var secināt, ka persona, kura ir nostrādājusi ilgāku laiku, atrodas nelabvēlīgākā situācijā nekā persona ar īsāku darba mūžu.

Likumdevēja griba, nosakot diferencētu vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķināšanas kārtību, bija nodrošināt lielāku vecuma pensijas minimālo apmēru personām ar lielāku darba stāžu. Taču tiesību normas leģitīmais mērķis, tiesībsarga ieskatā, nesakrīt ar atšķirīgās attieksmes mērķi. Proti, lai arī absolūtos skaitļos vecuma pensijas minimālais apmērs pie lielāka darba stāža ir lielāks, tomēr katra nostrādātā gada vērtība samazinās. Un šādai atšķirīgai pieejai, tiesībsarga ieskatā, nav saskatāms nekāds leģitīmais mērķis. Turklāt valdība norāda, ka kopš 2011. gada ekonomiskā situācija Latvijā ir uzlabojusies, līdz ar to valstij ir pienākums pārskatīt vecuma pensijas minimālā apmēra noteikšanas kārtību, to paredz progresīvās attīstības princips.

“Ja valsts ir radījusi, tādu pensiju sistēmu, kas pieļauj, ka pietiekami ilga darba mūža laikā persona nevar uzkrāt pietiekamu pensiju kapitālu, lai nodrošinātu adekvātu vecuma pensiju, valsts pienākums ir radīt taisnīgu vecuma pensijas minimālā apmēra aprēķināšanas kārtību. Pensijas saņēmēju tiesiskās intereses nevar nesamērīgi ierobežot vienīgi pensijas sistēmas ilgtspējas vārdā,” uzskata tiesībsargs.

Papildu informācija par iepriekšējiem pirmstiesas brīdinājumiem valdībai

1. pirmstiesas brīdinājuma vēstule valdībai garantētā minimālā ienākumu līmeņa apmēru (12.04.2019.) https://ej.uz/tiesibsargs_GMI

2. pirmstiesas brīdinājuma vēstule valdībai par trūcīgas personas ienākumu līmeņa apmēru (02.05.2019.) https://ej.uz/truciguma_slieksnis

Valdības (10.06.2019.) atbildes vēstule tiesībsargam par garantētā minimālā ienākumu līmeņa un trūcīgas personas ienākumu līmeņa apmēru https://ej.uz/valdiba_GMIunTrucigums

3. pirmstiesas brīdinājuma vēstule valdībai  par sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru (23.05.2019. ) https://ej.uz/tiesibsargs_SNP

Valdības (23.07.2019.) atbildes vēstule tiesībsargam par sociālā nodrošinājuma pabalstu https://ej.uz/valdiba_SNP

Tiesībsargs šobrīd strādā pie pieteikums sagatavošanas Satversmes tiesai par garantētā minimālā ienākuma līmeņa (GMI) neatbilstību Satversmei, jo valdība noteiktajā termiņā nav novērsusi konstatētos trūkumus. Paredzams, ka šis pieteikums Satversmes tiesā tiks iesniegts septembrī. Savukārt pēc tam jau tiks gatavots nākamais pieteikums Satversmes tiesā – par trūcīgas personas ienākumu līmeņa apmēra neatbilstību Satversmei.

Lai tiesībsargs varētu vērsies Satversmes tiesā ar pieteikumu saskaņā ar likumu tiesībsargam vispirms ir jāvēršas pie attiecīgā tiesību akta izdevēja ar aicinājumu novērst konstatētos trūkumus. Bet, ja tiesību aktu izdevējs to neveic, tad tiesībsargs var vērsties Satversmes tiesā.