Par attālināto darbu uzskata tos darbus, ko iespējams veikt uzņēmuma darba vietās, bet pēc darba devēja un darbinieka abpusējas vienošanās tos veic mājās vai citās privātās vai publiskās telpās, vai ārpus tām. Darbs par attālinātu tiek uzskatīts tikai tad, ja puses ir vienojušās par tā veikšanu pastāvīgi vai regulāri, nevis atsevišķos ārkārtas gadījumos.

Attālinātā darba gadījumā darba vides riska novērtēšanu veic darba veidam, ja šo darbu veic dažādās vietās, un darba devējam nav fiziski jāpārbauda katra darbavieta. Ņemot vērā privātās dzīves neaizskaramību, mājokļa kā izraudzītās darba vietas apmeklējums pieļaujams vienīgi ar nodarbinātā piekrišanu. Taču nodarbinātajam jāsadarbojas ar darba devēju darba vides risku novērtēšanā, norādīts likumprojekta anotācijā.

Attiecībā uz pašnodarbinātajiem likumā skaidrāk noteikts, ka arī šai grupai jāievēro vispārīgie darba aizsardzības principi, ciktāl tas atbilst veicamā darba būtībai.  

Lai mazinātu administratīvo slogu darba devējiem, grozījumi paredz tiesības ar darba aizsardzību saistīto procesu dokumentēšanai izmantot informācijas tehnoloģiju risinājumus, piemēram, šim nolūkam speciāli izstrādātas darba vides risku novērtēšanas vai nodarbināto apmācības reģistrēšanas sistēmas. No likuma arī plānots izslēgt prasības par dažāda veida nodarbināto un darba vietu sarakstu sastādīšanu.

Tāpat ar grozījumiem paredzēts, ka bīstamo nozaru uzņēmumos ar 250 vai vairāk nodarbinātajiem būs jābūt vismaz diviem darba aizsardzības speciālistiem, lai uzņēmums varētu kvalitatīvi veikt visus pienākumus darba aizsardzības jomā. Tas nebūs nepieciešams, ja uzņēmums šajā nolūkā izmanto kompetentās institūcijas pakalpojumus.
 
Darba aizsardzības likuma grozījumi galīgajā lasījumā vēl jāskata Saeimai.