Lietā strīds bija par to, vai, lemjot par atbalsta piešķiršanu, lēmumu var balstīt uz informāciju, kura ir Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā, bet kuru tas ieguvis, pārkāpjot savu kompetenci.

Izskatāmajā lietā Valsts ieņēmumu dienests bija sniedzis Lauku atbalsta dienestam informāciju, kuru Valsts ieņēmumu dienestam nebija pamata iegūt un uzglabāt, bet no kuras bija izsecināms, ka pieteicēja neatbilst Ministru kabineta 2015. gada 10. marta noteikumu Nr. 126 „Tiešo maksājumu piešķiršanas kārtība lauksaimniekiem” 126. punktā noteiktajiem kritērijiem atbalsta saņemšanai.

Senāts atzina par pamatotu apgabaltiesas norādīto, ka Lauku atbalsta dienests atbilstoši tiesību normām ir pieprasījis informāciju no Valsts ieņēmumu dienesta. Senāts piekrita arī tam, ka, saņemot pieprasīto informāciju, Lauku atbalsta dienests sākotnējā lēmumā uz šo informāciju varēja balstīties, jo tam varēja nerasties šaubas par tās iegūšanas pamatotību.

Senāts spriedumā norāda – konstatējot, ka Valsts ieņēmumu dienests bija pieprasījis un uzglabājis informāciju, kuru tam saskaņā ar normatīvajiem aktiem nebija pamata iegūt un uzglabāt, šo informāciju bez papildu pārbaudes nevar izmantot, lai atteiktu atbalsta piešķiršanu.

Vienlaikus Senāts norāda, ka tas, ka iestāde ir ieguvusi un uzkrājusi informāciju, kas nav paredzēta tiesību normās, automātiski nenozīmē, ka informācija ir iegūta ar prettiesiskām metodēm un ka tā vispār nevar tikt izmantota lēmuma pieņemšanā. Taču tai ir jābūt atspēkojamai ar citiem pierādījumiem. Izskatāmajā lietā pastāv vairāki apstākļi, kas, iespējams, liecina, ka Valsts ieņēmumu dienesta iegūtā informācija ir nepilnīga un nevarēja kalpot kā vienīgais pierādījums.

Ņemot vērā, ka apgabaltiesa ir piekritusi Lauku atbalsta dienestam, ka Valsts ieņēmumu dienesta sniegtā informācija bija nekritiski izmantojama pārsūdzētā lēmuma pieņemšanā, Senāts atzina, ka apgabaltiesas spriedums ir atceļams. Lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Lieta SKA - 402; A420277116