Izskatāmajā lietā ir strīds par to, vai Vides pārraudzības valsts birojs pamatoti summē trīs operatoru (tostarp pieteicējas) sadedzināšanas iekārtu ievadīto kopējo siltuma jaudu tādos apstākļos, kad katrs operators ir atsevišķa juridiska persona, kas atrodas savā pilnībā nodalītā ražošanas teritorijā un katrai teritorijai ir cita juridiskā adrese un atsevišķi izmešu avoti (skursteņi). Pārsūdzētajā iestādes lēmumā atzīts, ka pieteicēja ir mākslīgi sadalījusi iekārtas un operatorus ar mērķi izvairīties no jaudu summēšanas un siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas saņemšanas.

Pieteicēja argumentē, ka katlu māja ir rekonstruēta, katram operatoram nodalīta atsevišķa noslēgta telpu grupa un piešķirta cita adrese, kas ir pietiekams pamats atzīt, ka operatoru ievadītā siltuma jauda nav jāsummē.

Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka visi trīs operatori veic vienotu piesārņojošo darbību, un vienā katlu mājā darbojošās trīs īpašniekiem piederošās sadedzināšanas iekārtas ietekmē vienu un to pašu teritoriju.

Senātā ir risināms jautājums par likuma “Par piesārņojumu” 19. panta ceturtās daļas un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. janvāra Regulas (EK) Nr. 166/2006 2. panta 5. punkta (“teritorija”) interpretāciju. Konkrēti, vai vairāki operatori, kuri veic piesārņojošu darbību vienā ģeogrāfiskajā vietā, ietekmē vienu un to pašu teritoriju minēto tiesību normu izpratnē.

Lieta SKA-67/2020; A420158416