Izskatāmajā lietā bija strīds par to, vai personai, kurai radušies zaudējumi saistībā ar savvaļas putnu aizsardzības pasākumiem, ir tiesības saņemt lielāku kompensāciju, nekā noteikts Eiropas Komisijas 2014. gada 27. jūnija Regulā Nr. 717/2014 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam zvejniecības un akvakultūras nozarē 3. panta 2. punktā.

Izskatot lietu, Senāts bija vērsies Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem, lai noskaidrotu, vai kompensācija par zaudējumiem, ko Natura 2000 teritorijā akvakultūrai nodarījuši aizsargājamie putni, ir uzskatāma par valsts atbalstu un šādai kompensācijai ir piemērojams Regulā Nr. 717/2014 noteiktais de minimis ierobežojums, kā arī vai šāda kompensācija var būt ievērojami mazāka par faktiski nodarītajiem zaudējumiem.

Eiropas Savienības Tiesa, atbildot uz jautājumiem šajā lietā, spriedumā norādīja, ka tiesību uz īpašumu izmantošanai var tikt noteikti ierobežojumi, lai sasniegtu leģitīmus sabiedrības intereses aizsargājošus mērķus. Vides aizsardzība ir viens no šādiem mērķiem un var attaisnot tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumu. Tomēr ierobežojums nevar būt nesamērīgs, tas nevar apdraudēt tiesības pēc būtības. Dalībvalstis, ievērojot Savienības tiesības, var atzīt par lietderīgu izmaksāt daļēju vai pilnīgu kompensāciju to zemesgabalu īpašniekiem, uz kuriem attiecas attiecīgie aizsardzības pasākumi. Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa secināja, ka tai nešķiet, ka ir nesamērīgs un nepieņemams ierobežojums – tādi pasākumi kā konkrētajā lietā, kas pieņemti vides aizsardzības mērķiem un kas nevis liedz veikt akvakultūras darbības, bet tikai paredz to veikšanas noteikumus, lai nepieļautu vides interešu apdraudējumu –, situācijā, kad nepastāv kompensācija attiecīgajiem īpašniekiem. Šāds ierobežojums nav tāds, kurš apdraud tiesību uz īpašumu būtību. Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa norādīja, ka par to ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai, veicot vajadzīgās pārbaudes.

Senāts kā iesniedzējtiesa spriedumā atzīst, ka konkrētajā lietā apgabaltiesa ir vērtējusi pieteicējas tiesību ierobežojuma tiesiskumu un samērību. Tiesa pamatoti secinājusi, ka pieteicēja ir saņēmusi de minimis atbalsta summu un valstij nav pienākuma nodrošināt, lai komersants gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisku labumu vai neciestu zaudējumus.

Senāta spriedums. Lieta Nr. SKA-79/2022 (A420259818)