Izskatāmajā lietā pieteicēja UAB „Integria” importēja no Turcijas uzņēmuma iegādātās preces Latvijas teritorijā, par preču importu samaksāja pievienotās vērtības nodokli, visbeidzot transportēja šīs preces uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti (Lietuvu) un atskaitīja priekšnodokli.

Valsts ieņēmumu dienests bija atzinis, ka nodoklis nav atmaksājams tāpēc, ka no Turcijas uzņēmuma iegādāto un Latvijas teritorijā importēto preču īpašniece bija pieteicēja kā Lietuvas komersants un Lietuvā reģistrēts pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, tādēļ pieteicēja savā Latvijas pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā nebija tiesīga uzrādīt preču importu un šo preču tālāku realizāciju kā Latvijā reģistrēts pievienotās vērtības nodokļa maksātājs.

Senāts spriedumā norādīja, ka Valsts ieņēmumu dienests nepamatoti nav ņēmis vērā pieteicējas darījumu patieso struktūru un būtību. Senāts atzina par pamatotu apgabaltiesas secinājumu, ka pieteicēja, kura preču importēšanas un transportēšanas brīdī bija Latvijā reģistrēta pievienotās vērtības nodokļa maksātāja, bija veikusi trīs secīgus, bet patstāvīgus darījumus – iegādājās preces no Turcijas uzņēmuma, pēc tam iegādātās preces importēja Eiropas Savienībā (Latvijā) un visbeidzot preces no Latvijas pārvietoja uz Lietuvu, veicot preču piegādei Eiropas Savienībā pielīdzināmu darījumu.

Senāts spriedumā norādīja, ka pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas kontekstā ir būtiski, lai nodokļu maksātājs būtu pareizi deklarējis darījumus attiecīgās valsts nodokļu administrācijai. Pievienotās vērtības nodokļa likums neregulē jautājumu par preču iegādi trešajās valstīs, nodokļu maksātājam jādeklarē un jāpilda savas pievienotās vērtības nodokļa saistības atbilstoši tam, kā darījumi tieši saistās ar konkrēto valsti, atbilstoši tiem darījumu veidiem, kādus paredz Pievienotās vērtības nodokļa likums.

Senāta spriedums. Lieta Nr. SKA-199/2022 (A420220318)