Šajā lietā strīds ir par to, vai Latvijas Universitāte, pieļaujot pārkāpumu publiskā iepirkuma ietvaros saistībā ar Akadēmiskā centra būvniecību, ir nodarījusi SIA „Skonto būve” zaudējumus un vai līdz ar to SIA „Skonto būve” pienākas zaudējumu atlīdzinājums. Tas, ka Latvijas Universitāte ir pieļāvusi pārkāpumu minētajā iepirkuma procedūrā, jau ir konstatēts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu citā lietā.

Senāts, kopsēdē izskatot Latvijas Universitātes kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu, atzina, ka tiesas spriedums ir atceļams, jo tiesas secinājums par atlīdzināmo zaudējumu apmēru nav pamatots ar vispusīgi un pilnīgi pārbaudītu pierādījumu analīzi. Vienlaikus Senāts par nepamatotiem atzina vairākus kasācijas sūdzības argumentus, kas saistīti ar jautājumu, vai pieteicēja iepirkuma tiesiskas norises rezultātā būtu uzvarējusi strīdus iepirkumā. Senāts arī uzsvēra, ka Latvijas Republikas Satversme un citas tiesību normas paredz tiesības personām saņemt atlīdzinājumu par tiem zaudējumus, kurus radījusi prettiesiska iestādes rīcība, un tāpēc nepiekrita Latvijas Universitātes apgalvojumam, ka publisko iepirkumu procedūrā nodarītu zaudējumu gadījumā atlīdzinājums būtu piešķirams vienīgi tad, ja tiktu konstatēts, ka iestādes pārkāpums ir būtisks un saistīts ar iestādes ļaunprātīgu rīcību.

Senāts arī skaidroja, ka neiegūtā peļņa ir viens no atlīdzināmiem zaudējumu veidiem, kas var rasties gadījumā, ja ar iestādes prettiesisko rīcību cietušajam ir liegta iespēja iegūt mantisku labumu, kas tiktu saņemts, ja tiesību aizskārums nebūtu noticis. Tomēr zaudējumu esība jākonstatē, izvērtējot lietā gūtos pierādījumus, un nav pieļaujams secinājumu par zaudējumu esību izdarīt, balstoties tikai uz pieņēmumiem. Tādējādi cietušajai personai ar pierādījumiem jāspēj pamatot zaudējumu – neiegūtās peļņas – apmēru, savukārt tiesai ir pienākums pārbaudīt šo pierādījumu ticamību un atbilstību faktiskajiem apstākļiem.

Senāts piekrita kasācijas sūdzības argumentam, ka tiesai, balstoties uz lietā esošo finanšu jomas lietpratēja novērtējumu un secinot, ka tas pats par sevi ir pietiekams pierādījums tam, kādu peļņu pieteicēja ticami varēja gūt, spriedumā bija jāatspoguļo savi apsvērumi, kuru dēļ tā nonākusi pie konkrētā secinājuma, tostarp atbildot uz Latvijas Universitātes iebildumiem. Senāts arī secināja, ka tiesa pieļāvusi pārkāpumu, jo nav sniegusi atbildes uz citiem Latvijas Universitates argumentiem par to, kāpēc lietā esošie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu zaudējumus pieteicējas norādītajā apmērā.

Senāts arī uzsvēra, ka zaudējumu atlīdzināšanas jēga ir pēc iespējas nodrošināt, lai pēc zaudējuma atlīdzināšanas cietušā stāvoklis būtu tāds, kāds tas būtu, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi. Savukārt tas, ka pieteicēja attiecīgajos gados ir spējusi gūt ienākumus un pat peļņu no citu projektu īstenošanas, nenozīmē, ka tiesiskas strīdus iepirkuma norises gadījumā pieteicēja nebūtu guvusi vēl lielākus ienākumus.

Tas, kāda apmēra zaudējumus iestādes prettiesiskā rīcība pieteicējai radījusi, noskaidrojams, pienācīgi izvērtējot pierādījumus.

Lieta Nr. SKA-471/2022 (A420340016).