10. Jūnijs 2022 09:52
Jaunumi
ECT Lielā palāta pasludina spriedumu lietā “Savickis un citi pret Latviju”

Pēc lietas izskatīšanas mutvārdu procesā 2021. gada 26. maijā ceturtdien, 9. jūnijā, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) pasludināja Lielās palātas spriedumu lietā "Savickis un citi pret Latviju", vairākumam secinot, ka nav noticis iesniedzēju – četru Latvijas nepilsoņu un vienas Krievijas Federācijas pilsones (sūdzības iesniegšanas brīdī Latvijas nepilsone) (iesniedzēji) – Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1. protokola 1. pantā (tiesības uz īpašumu) kopsakarā ar Konvencijas 14. pantā (diskriminācijas aizliegums) garantēto tiesību pārkāpums.

Savās 2011. gada 4. augustā iesniegtajās sūdzībās iesniedzēji apgalvoja, ka viņu augšminēto tiesību pārkāpumu radījis fakts, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA), aprēķinot viņu vecuma pensijas apmēru, atbilstoši likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punktam apdrošināšanas stāžā neieskaitīja viņu PSRS okupācijas laikā ārpus Latvijas uzkrātos darba un tiem pielīdzināmos periodus, tādējādi, iesniedzēju ieskatā, radot nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret viņiem salīdzinājumā ar Latvijas pilsoņiem.

Savos apsvērumos valdība izvirzīja vairākus argumentus, kādēļ iesniedzēju sūdzības nebūtu pieņemamas izskatīšanai pēc būtības. Valdība apgalvoja, ka Latvijai atbilstoši starptautiskajām saistībām nav pienākuma izmaksāt personām vecuma pensijas par nodarbinātības vai tai pielīdzināmiem periodiem, kas PSRS okupācijas laikā uzkrāti ārpus Latvijas teritorijas, jo Latvija nav PSRS pēctece. Tāpat valdība apgalvoja, ka Konvencijas 1. protokola 1. pants nav attiecināms uz konkrētās lietas apstākļiem, jo iesniedzējiem nav tiesību uz konkrētu vecuma pensijas apmēru, kā arī uzsvēra, ka iesniedzēji nav savas sūdzības iesnieguši savlaicīgi, nav izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Visbeidzot valdība aicināja viena iesniedzēja sūdzību noraidīt, jo pirms sprieduma pasludināšanas viņš miris, un lietā nebija pieteicies neviens viņa tuvinieks, kurš uzturētu šī iesniedzēja sūdzību.

Pievēršoties valdības izvirzītajiem apsvērumiem par iesniedzēju sūdzību nepieņemšanu izskatīšanai pēc būtības, Tiesa visupirms secināja, ka atbilstoši tās iedibinātajai judikatūrai Tiesa svītro no izskatāmo lietu saraksta lietas, kurās iesniedzējs tiesvedības laikā Tiesā miris un šīs personas tuvinieki nevēlas uzturēt iesniegto sūdzību. Tā kā pirmais iesniedzējs šajā lietā bija miris un viņa tuvinieki nevēlējās uzturēt iesniegto sūdzību, Tiesa attiecībā uz pirmo iesniedzēju lietu atbilstoši Konvencijas 37. panta 1. punktam svītroja.

Pievēršoties substantīviem jautājumiem, Tiesa visupirms atsaucās uz Satversmes tiesas 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punkta atbilstību Satversmes 91. pantam, kurā Satversmes tiesa vērtēja Latvijā pastāvošo vecuma pensiju aprēķina sistēmu pēc būtības. Lai arī Tiesa secināja, ka iesniedzēju sūdzības skāra atsevišķus darba vai nodarbinātībai pielīdzināmos periodus, nevis visus sistēmu kā kopumu, atbilstoši Tiesas judikatūrai līdzīgās lietās tā ierasti vērtē visas sistēmas kā kopuma atbilstību Konvencijas 14. pantam. Tādēļ arī lietā "Savickis un citi pret Latviju" Tiesa nolēma vērtēt Latvijā pastāvošās vecuma pensiju aprēķināšanas sistēmas atbilstību Konvencijas 14. pantam kopsakarā ar Konvencijas 1. protokola 1. pantu. Turklāt pirms pievērsties valdības tālākajiem apsvērumiem, kādēļ lieta nebūtu izskatāma pēc būtības, Tiesa piekrita valdības izvirzītajam argumentam, ka šīs lietas kontekstā būtiska ir Latvijas valsts turpinātības doktrīna. Tā Tiesa, pievēršoties Latvijas valsts turpinātības doktrīnai un uzsverot vēsturisko kontekstu, kādā Latvija un pārējās Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību PSRS īstenotās agresijas rezultātā, atsaucās uz savā judikatūrā, tostarp attiecībā uz Latviju izskatītajās lietās, izdarītajiem secinājumiem, ka 1940. gadā Baltijas valstis tika prettiesiski okupētas, un Latvijas valstiskums šajā laikā netika zaudēts, bet tikai de facto pārtraukts. Tiesa norādīja, ka šo apsvērumu jo īpaši ņems vērā, izskatot jautājumu par sistēmas atbilstību Konvencijas 14. pantam.

Turpinājumā, pievēršoties valdības apsvērumam par to, ka lieta būtu noraidāma, jo Latvijai atbilstoši starptautiskajām tiesībām nevar būt pienākums izmaksāt pensijas personām, kas PSRS okupācijas laikā strādāja ārpus Latvijas teritorijas, Tiesa secināja, ka šis arguments ir identisks valdības iepriekš izvirzītam argumentam lietā "Andrejeva pret Latviju" un to noraidīja. Tiesa secināja, ka iesniedzēji šajā lietā bija Latvijas nepilsoņi, kuriem atbilstoši Latvijas normatīvajam regulējumam tika piešķirtas pensijas, attiecībā uz kuriem Latvijas valsts iestādes bija pieņēmušas lēmumus šajos jautājumos, un tāpēc noraidīja valdības argumentu.

Līdzīgu apsvērumu dēļ Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzēju sūdzības neietilpst Konvencijas 1. protokola 1. panta materiāltiesiskajā tvērumā. Tiesa uzsvēra, ka Latvijā bija izveidots normatīvais regulējums, kas paredzēja personām izmaksāt vecuma pensijas, kas savukārt radīja ikvienam šī regulējuma subjektam materiālo interesi saņemt pensiju, kas ietilpst Konvencijas 1. protokola 1. panta tvērumā. Savukārt attiecībā uz valdības apsvērumu, ka atsevišķi iesniedzēji nebija iesnieguši savas sūdzības sešu mēnešu termiņā, Tiesa secināja, ka izskatāmās lietas specifiskajos apstākļos, kad pēc tam, kad iesniedzēji ilgāku laiku nacionālajā līmenī bija neaktīvi, Satversmes tiesa tomēr pieņēma viņu pieteikumus izskatīšanai pēc būtības, nevar uzskatīt, ka iesniedzēji nebūtu ievērojuši Konvencijas 35. panta 1. punktā noteikto termiņu sūdzību iesniegšanai Tiesā.

Visbeidzot Tiesa noraidīja arī citus valdības apsvērumus, kādēļ iesniedzēju sūdzības būtu noraidāmas – upura statuss, nepatiesas informācijas sniegšana vai informācijas noklusēšana – un secināja, ka nav pamata noraidīt otrā līdz piektā iesniedzēja sūdzības.

Pievēršoties iesniedzēju sūdzību būtībai, Tiesa visupirms uzsvēra savā judikatūrā atzītos pamatprincipus, atbilstoši kuriem Konvencija negarantē personām tiesības uz pensiju, konkrētu pensijas apmēru vai tiesības saņemt pensiju par darbu, kas veikts ārpus konkrētās valsts teritorijas. Tomēr, ja valsts šādu pensiju sistēmu ir izveidojusi, tad tai jāatbilst Konvencijas 14. panta prasībām – tā nedrīkst būt diskriminējoša. Tāpat Tiesa vērsa uzmanību uz tās judikatūras atziņām, ka Konvencijas 14. pants primāri aizliedz nepamatotu atšķirīgu attieksmi starp savstarpēji salīdzināmām personu grupām. Tomēr it īpaši jautājumos, kas saistīti ar valsts ekonomisko un sociālo politiku, valstīm ir plaša rīcības brīvība un tiesības salīdzināt dažādas personu grupas, tostarp ar dažādiem pasākumiem labojot faktisku nevienlīdzību, kas pastāv starp tām. Vienlaikus Tiesa uzsvēra, ka šis valsts rīcības brīvības apjoms ir atkarīgs no pamata, uz kura balstīta atšķirīgā attieksme. Šajā kontekstā Tiesa uzsvēra, ka valstu rīcības brīvība ir šaurāka gadījumos, kad atšķirīgā attieksme balstīta un personu pilsonību, taču Tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka ir apstākļi, kuros arī šāda atšķirīga attieksme ir pamatota. Tiesas vērtējums šajā jautājumā ir atkarīgs no valsts sniegtā pamatojuma atšķirīgajai attieksmei un atšķirīgās attieksmes objektīvo nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā.

Konkrētās lietas apstākļos Tiesa secināja, ka likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punktā paredzētā atšķirīgā attieksme ir pamatota ar pilsonības kritēriju. Līdz ar to Tiesa atsaucās uz tās iepriekšējo judikatūru un secināja, ka valdībai ir jāizvirza ievērojami apsvērumi, lai attaisnotu atšķirīgo attieksmi starp pilsoņiem un nepilsoņiem. Attiecībā uz to, vai iesniedzēji kā Latvijas nepilsoņi bija salīdzināmā situācijā ar Latvijas pilsoņiem, Tiesa secināja, ka, ievērojot apstākli, ka līdzīgas iepriekšējās nodarbinātības gadījumā Latvijas pilsoņi un iesniedzēji saņemtu atšķirīgu vecuma pensiju, bija iespējams secināt, ka iesniedzēji bija pietiekami salīdzināmā situācijā ar Latvijas pilsoņiem. Pievēršoties leģitīmajiem mērķiem, kurus apstrīdētā pensiju sistēma vēlas sasniegt, Tiesa atsaucās uz Satversmes tiesas plašo izvērtējumu tās 2011. gada 17. februāra spriedumā. Proti, Tiesa pievienojās Satversmes tiesas apsvērumam, ka Latvijas pensiju sistēma izveidota, lai aizsargātu Latvijas valstiskumu pēc tam, kad tā 50 gadus bijusi okupēta, un balstīta Latvijas valstiskuma turpinātības doktrīnā. Kā otro leģitīmo mērķi Tiesa uzsvēra valsts ekonomisko labklājību, šajā saistībā atsaucoties uz tās jau iepriekš izdarītu līdzīgu secinājumu lietā "Andrejeva pret Latviju".

Visplašāko vērtējumu Tiesa sniedza par Latvijā pastāvošās pensiju sistēmas samērīgumu ar izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem. Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka, ņemot vērā Latvijas konsekvento nostāju par Latvijas valsts turpinātības doktrīnu un pilnīgu norobežošanos no PSRS pēctecības, tās iepriekš judikatūrā izvirzītās atziņas nav attiecināmas uz lietu "Savickis un citi pret Latviju".

Otrkārt, Tiesa atsaucās uz tās iepriekš izdarītajiem secinājumiem lietā "Andrejeva pret Latviju", kurā tā konstatēja Konvencijas 14. panta kopsakarā ar Konvencijas 1. protokola 1. pantu pārkāpumu Latvijā, jo likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punkts liedza šīs iesniedzējas-Latvijas nepilsones stāžā ieskaitīt darbu, kas veikts PSRS uzņēmumā Latvijas teritorijā. Tiesa norādīja, ka, lai arī tā nav saistīta ar tās iepriekšējo judikatūru, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības nolūkos Tiesai jābūt pietiekamiem un pārliecinošiem iemesliem, lai atkāptos no tās. Tā Tiesa atkārtoti atsaucās uz Satversmes tiesas 2011. gada 17. februāra spriedumā izteiktajām atziņām un piekrita, ka Latvijai pēc neatkarības atjaunošanas nebija jāuzņemas PSRS saistības. Tomēr, kad Latvija izveidoja pensiju sistēmu, kurā personu ārpus Latvijas uzkrātais darba stāžs tiek ieskaitīts personas vecuma pensijā, Latvijai bija jānodrošina, ka šī sistēma atbilst Konvencijas 14. pantam. Apskatot valsts rīcības brīvības jautājumu, Tiesa uzsvēra, ka, ņemot vērā izskatāmajā lietā apskatītos jautājumus, apsvērumu, ka iesniedzējiem iespēja saņemt pensiju netika atņemta pēc būtības, ka lietas faktiskie apstākļi ir saistīti ar laiku, kad Latvija bija okupēta, un pasākumiem, ko Latvija veikusi saistībā ar neatkarības atjaunošanu, Latvijas rīcības brīvība bija plaša, un būtiskie iemesli atšķirīgas attieksmes attaisnošanai jāvērtē šādā perspektīvā.

Tiesa norādīja, ka likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punkts tieši sasaucas ar sistēmas pirmo leģitīmo mērķi – Latvijas valstiskuma aizsardzība – un līdz ar to sasniedz šo mērķi. Turklāt Tiesa, atsaucoties uz Satversmes tiesas secinājumiem, norādīja, ka nepilsoņa statuss Latvijā izveidots kā pagaidu mehānisms neatkarības atjaunošanas ietvaros, lai ļautu personām iegūt Latvijas vai citas valsts pilsonību. Tādējādi, Tiesas ieskatā, nozīme ir jāpiešķir apstāklim, ka iesniedzēju statuss Latvijā bija atkarīgs no viņiem pašiem, jo Latvijas normatīvais regulējums viņiem ļāva naturalizēties, tomēr iesniedzēji, kuri gadiem pastāvīgi dzīvo Latvijā, paši to bija izvēlējušies nedarīt. Tālāk Tiesa uzsvēra, ka Latvijā izveidotā pensiju sistēma un atšķirīgā attieksme starp pilsoņiem un nepilsoņiem ir attiecināma tikai uz periodu pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, turklāt uz darba vai tam pielīdzināmiem periodiem ārpus Latvijas teritorijas pirms iesniedzēji apmetās uz dzīvi Latvijā. Visbeidzot Tiesa atkārtoti uzsvēra, ka Latvijas pensiju sistēma neskar iesniedzēju pamata pensiju vai citus pabalstus. Savukārt attiecībā uz otro leģitīmo mērķi Tiesa uzsvēra Latvijas vēsturisko situāciju pēc neatkarības atjaunošanas un norādīja, ka šādos apstākļos Latvijai bija plaša rīcības brīvība izveidot piemērotāko pensiju sistēmu, ievērojot personu sociālās iemaksas un starppaaudžu solidaritātes un citus aspektus.

Ņemot vērā augšminētos apsvērumus, Tiesa atzina, ka tai ir pamats atkāpties no tās iepriekš izdarītajiem secinājumiem lietā "Andrejeva pret Latviju", un secināja, ka nav noticis iesniedzēju Konvencijas 14. pantā kopsakarā ar Konvencijas 1. protokola 1. pantu garantēto tiesību pārkāpums.

Tiesas Lielās palātas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tiesas spriedumam ir pievienots viena tiesneša piekrītošais viedoklis un septiņu tiesnešu nepiekrītošais viedoklis.

Pilns 2022. gada 9. jūnija Tiesas Lielās palātas teksts angļu un franču valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (49270/11) un sprieduma pasludināšanas datums (09/06/2022).

 

Fakti lietā "Savickis un citi pret Latviju"

Iesniedzēji ir četri Latvijas nepilsoņi, no kuriem viens iesniedzējs ir miris, un viena Krievijas Federācijas pilsone, kura sūdzības iesniegšanas brīdī arī bija Latvijas nepilsone. Iesniedzēji ir dzimuši dažādās bijušajās PSRS republikās, un PSRS okupācijas laikā atšķirīgos savas dzīves periodos ieradās Latvijā. Pirms iesniedzēju ierašanās Latvijā un Latvijas neatkarības atgūšanas iesniedzēji bija nodarbināti un pildīja obligāto karadienestu citās bijušajās PSRS republikās. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu iesniedzēji ieguva nepilsoņa statusu un turpināja dzīvot un strādāt Latvijā.

1996. gadā spēkā stājās Likums “Par valsts pensijām”, atbilstoši kura pārejas noteikumu 1. punktam Latvijas nepilsoņiem nodarbinātības vai tai pielīdzināmos periodos, par kuriem Latvija izmaksātu vecuma pensiju, neieskaitīja darba vai tiem pielīdzināmos periodus, kas PSRS okupācijas laikā uzkrāti ārpus Latvijas teritorijas. Līdz ar to brīdī, kad katrs no iesniedzējiem sasniedza pensijas vecumu un pensionējās, viņu nodarbinātības stāžā neieskaitīja darba un tam pielīdzināmos periodus, ko viņi PSRS okupācijas laikā bija uzkrājuši ārpus Latvijas teritorijas. Līdz ar to Latvija iesniedzējiem neizmaksāja pensiju par tiem gadiem, kurus viņi bija strādājuši vai pildījuši obligāto karadienestu ārpus Latvijas teritorijas. Šos VSAA lēmumus iesniedzēji apstrīdēja un pārsūdzēja, savukārt viņu sūdzības tika noraidītas.

Ievērojot Likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punkta skarto personu skaitu un Latvijas intereses aizsargāt Latvijas pilsoņu intereses citās bijušajās PSRS republikās, 2009. gadā Latvija noslēdza divpusējos sadarbības līgumus sociālās drošības jomā ar Krievijas Federāciju un Ukrainu. Šie līgumi citastarp paredz kārtību, atbilstoši kurai Latvijā aprēķina un izmaksā vecuma pensiju par periodiem, kad Latvijas nepilsoņi strādājuši Krievijas PSR un Ukrainas PSR. Vairākiem no iesniedzējiem atbilstoši šiem līgumiem vecuma pensijas pārrēķinātas, savukārt tādēļ, ka citi iesniedzēji nav iesnieguši dokumentus, kas apliecinātu, ka viņi strādājuši vai pildījuši dienestu Krievijas vai Ukrainas teritorijā, viņu vecuma pensijas atbilstoši augšminētajiem līgumiem nav pārrēķinātas.

2009. gadā Tiesas Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā "Andrejeva pret Latviju", secinot, ka ir noticis Konvencijas 1. protokola 1. panta kopsakarā ar Konvencijas 14. pantu pārkāpums attiecībā uz Latvijas nepilsoni, kurai, līdzīgi kā iesniedzējiem, vecuma pensijā netika ieskaitīti periodi, kad viņa strādājusi citā PSRS republikā reģistrētā uzņēmumā. Tiesas ieskatā fakts, ka iesniedzēja šajā lietā bija dzīvojusi Latvijas teritorijā, lai arī bijusi nodarbināta citā PSRS republikā reģistrētā uzņēmumā, radīja viņai tiesisko paļāvību, ka pensiju tā saņems no Latvijas. Savukārt fakts, ka viņai kā nepilsonei tika atteikts ieskaitīt šos periodus nodarbinātības stāžā, esot radījis nepamatotu atšķirīgu attieksmi. Pēc šī sprieduma pasludināšanas iesniedzēji atkal vērsās nacionālajās tiesās, pamatojoties uz Tiesas spriedumu minētajā lietā, lūdzot atjaunot viņu lietas izskatīšanu, tomēr iesniedzēju lūgumi tika noraidīti.

2011. gadā pēc iesniedzēju konstitucionālajām sūdzībām Satversmes tiesa pasludināja spriedumu, secinot, ka, Likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punkts atbilst Satversmes 91. pantam. Satversmes tiesa uzsvēra Latvijas vēsturisko situāciju un okupācijas sekas, kā arī apstrīdētās normas mērķi – aizsargāt Latvijas ekonomisko situāciju un neatzīt starptautisko tiesību pārkāpumu –, un tādēļ noraidīja iesniedzēju sūdzības. Tāpat Satversmes tiesa secināja, ka iesniedzēju sūdzības būtiski atšķiras no Tiesā izskatītās lietas Andrejeva pret Latviju pamatā bijušās sūdzības, tādēļ Tiesas secinājumi šajā nebija tieši attiecināmi uz iesniedzēju lietu.

2011. gada 4. augustā iesniedzēji ar savām sūdzībām vērsās Tiesā, kuras valdības apsvērumu sniegšanai tika nosūtītas 2015. gada 22. jūnijā. Savukārt, ievērojot, ka lietā izskatāmie jautājumi ir būtiski Tiesas judikatūrai, 2020. gada decembrī Tiesa pieņēma lēmumu lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā.

 

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
Lasītākie jaunumi
AKTUĀLI
CITI ŠĪ AUTORA JAUNUMI
Iestāžu un institūciju jaunumi
Kopumā 254 iestādes
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties