Savā 2019. gada 22. oktobra iesniegtajā sūdzībā Tiesai iesniedzēja apgalvoja, ka nacionālā līmenī netika nodrošināta viņas jaundzimušā bērna nāves apstākļu efektīva izmeklēšana. Iesniedzēja uzskatīja, ka viņas tiesību pārkāpumu radīja fakts, ka nacionālā līmenī neviena persona netika saukta pie atbildības, jo kriminālprocesu izbeidza ar prokurora atteikšanos no apsūdzības, turklāt, iesniedzējas ieskatā, krimināllietu iztiesāja nesamērīgi ilgi.

Iesākumā Tiesa noraidīja valdības izvirzītos argumentus, ka iesniedzēja nebija izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Attiecībā uz iespēju vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā pret valsti par iespējami nesamērīgi ilgu kriminālprocesu saskaņā ar Satversmes 92. pantu un Civillikuma 1635. pantu, Tiesa norādīja, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis nebija efektīvs, jo attiecās tikai uz daļu no iesniedzējas sūdzības Tiesā. Savukārt attiecībā uz iesniedzējas iespēju vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā pret ārstiem saskaņā Civillikuma 1635. pantu par kaitējuma atlīdzināšanu, Tiesa, atsaucoties uz Tiesas lietu “Dumpe pret Latviju”, norādīja, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis kopumā ir efektīvs, bet iesniedzējas gadījumā pēc pēdējā nolēmuma krimināllietā šis tiesību aizsardzības līdzeklis viņai nebija pieejams, jo bija iestājies noilgums, lai sauktu ārstus pie civiltiesiskās atbildības.

Izskatot sūdzību pēc būtības, Tiesa visupirms norādīja, ka valstī bija pieejams gan civiltiesiskais, gan krimināltiesiskais tiesību aizsardzības līdzeklis, lai vērtētu iespējamu ārstu medicīnisko nolaidību. Tiesa vērtēja, vai kriminālprocess iesniedzējas gadījumā bija efektīvs, proti, vai tas bija rūpīgi un ātri veikts un vai tas tika pabeigts saprātīgā termiņā. Tiesa norādīja, ka gan izmeklēšanas, gan lietas iztiesāšanas laikā tika veiktas vairākas ekspertīzes, lai noskaidrotu jaundzimušā nāves cēloņus, tomēr vairumā ekspertu atzinumu tika konstatēti trūkumi. Tiesa arī konstatēja, ka kriminālprocesa kopējais ilgums bija vairāk nekā 10 gadi, ko nevar uzskatīt par saprātīgu termiņu. Lai gan Tiesa piekrita, ka lieta bija sarežģīta, tomēr Tiesa uzskatīja, ka šo lietu vajadzēja skatīt prioritārā kārtībā, jo tā skāra jautājumus par iespējamu medicīnas personāla nolaidību, kā rezultātā iestājās jaundzimušā nāve. Tiesa jo īpaši norādīja uz apstākli, ka kriminālprocesa ilgums šajā lietā liedza iesniedzējai iespēju īstenot savas tiesības vērsties tiesā pret ārstniecības personālu, jo pēc pēdējā nolēmuma krimināllietā bija iestājies noilgums šādas prasības celšanai. Proti, ja lieta būtu izbeigta, kad prokurors atteicās no apsūdzības, iesniedzējai vēl būtu bijusi iespēja vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar civilprasību pret ārstiem. Līdz ar to Tiesa secināja, ka iesniedzējas gadījumā nacionālā tiesību sistēma nespēja sniegt savlaicīgu un atbilstošu iesniedzējas tiesību aizsardzību, un konstatēja Konvencijas 2. panta procesuālā aspekta pārkāpumu.

Iesniedzēja lūdza piespriest viņai kaitējuma kompensāciju 760 000 EUR apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 24 480,76 EUR apmērā. Tiesa iesniedzējas prasību apmierināja daļēji, piešķirot iesniedzējai kaitējuma kompensāciju 10 000 EUR apmērā un kompensējot tiesāšanās izdevumus 9200 EUR apmērā.

Atbilstoši Konvencijas 28. pantam Tiesas Komitejas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2022. gada 20. oktobra Tiesas sprieduma teksts angļu un franču valodā ir pieejams Tiesas nolēmumu datubāzē HUDOC. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (57444/19) un sprieduma pasludināšanas datums (20/10/2022).

Fakti lietā “Lapsa pret Latviju”

2008. gada 14. martā iesniedzēja iestājās J. slimnīcā uz dzemdību indukciju. 2008. gada 15. marta plkst.15:22 piedzima iesniedzējas dēls M.L., kurš vēlāk tika nogādāts uz VSIA "Bērnu klīniskās universitātes slimnīca" reanimācijas nodaļu. 2008. gada 16. marta plkst.19:37 iestājās iesniedzējas dēla M.L. nāve.

2008. gada 18. augustā pēc iesniedzējas lūguma Veselības inspekcija sniedza atzinumu par iesniedzējas un viņas jaundzimušā medicīnisko aprūpi, secinot, ka J. slimnīcas ginekologi S. g. un V.M., kas bija atbildīgi par iesniedzējas dzemdību norisi, bija pieļāvuši medicīniskās aprūpes pārkāpumus, proti, abi ginekologi nebija pievērsuši iesniedzējai pienācīgu uzmanību, kā rezultātā novēloti tika konstatēta dzemdību darbības vājums un novēloti tika veikts ķeizargrieziens.

2008. gada 18. decembrī par Krimināllikuma 138. panta otrajā daļā ietvertā noziedzīgā nodarījuma iespējamo izdarīšanu par nolaidīgu ārstniecības personu profesionālo pienākumu pildīšanu, kas bijis par iemeslu cietušā nāvei, pret ginekologiem S. g. un V.M. un neonataloģi I. g. tika uzsākts kriminālprocess lietā Nr. 1141011238. Izmeklēšanas laikā, 2009. gada 21. septembrī, ekspertu komisija sniedza atzinumu Nr. 20-A, secinot, ka S. g. un V.M. pieļautie medicīniskās aprūpes pārkāpumi, ko konstatēja Veselības inspekcija, varēja ietekmēt M.L. veselības stāvokli pēc tā dzimšanas un varēja izraisīt M.L. nāvi. 2010. gada 3. martā S. g. un V.M tika atzīti par aizdomās turētajiem, bet kriminālprocess pret neonatoloģi I. g tika izbeigts. 2010. gada 7. jūnijā S. g. un V.M. tika saukti pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma 138. panta otrās daļas.

2011. gada 27. jūlijā lietas izskatīšanas laikā prokurore lūdza tiesu noteikt atkārtotu ekspertīzi, jo, prokurores ieskatā, ekspertu komisijas atzinumu secinājumu daļa bija pretrunīga, un to nebija iespējams izmantot pierādīšanā, nenovēršot konstatētās kļūdas. Tiesa apmierināja prokurores lūgumu. 2011. gada 7. novembrī Tiesu medicīnas ekspertu komisija sniedza atzinumu Nr. 57-k.

Pamatojoties uz tiesu medicīnas atzinumu Nr. 57-k, 2012. gada 21. marta tiesas sēdes laikā prokurore paziņoja savu lēmumu par atteikšanos no apsūdzības krimināllietā Nr. 11410112308, norādot, ka S. g. un V.M. darbībās nebija konstatējamas visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. 2012. gada 26. martā Jūrmalas pilsētas tiesa pieņēma lēmumu izbeigt kriminālprocesu lietā Nr. 11410112308 sakarā ar prokurora atteikšanos no apsūdzības. Iesniedzējas pārstāvis iesniedza sūdzību Rīgas apgabaltiesai, lūdzot atcelt prokurores lēmumu un nosūtīt krimināllietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, bet prokurore iesniedz apelācijas protestu, lūdzot atcelt Jūrmalas pilsētas tiesas 2012. gada 26. marta lēmumu daļā par procesuālo izdevumu piedziņu no S. g. un V.M., ņemot vērā, ka procesuālos izdevumus ar tiesas nolēmumu piedzen no notiesātajiem.

2012. gada 7. augustā Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu atcelt Jūrmalas pilsētas tiesas 2012. gada 26. martā lēmumu izbeigt kriminālprocesu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai. Gan Jūrmalas pilsētas tiesa savā 2015. gada 12. februāra spriedumā, gan Rīgas apgabaltiesa savā 2017. gada 27. aprīļa spriedumā atzina ginekologus S. g. un V.M. par vainīgiem nolaidīgā ārstniecības personu profesionālo pienākumu pildīšanā, kas bija par iemeslu cietušā nāvei, saskaņā ar Krimināllikuma 138. panta otro daļu.

2018. gada 14. jūnijā Augstākā tiesa pieņēma lēmumu atcelt pilnībā Rīgas apgabaltiesas 2012. gada 7. augusta lēmumu, Jūrmalas pilsētas tiesas 2015. gada 12. februāra spriedumu un Rīgas apgabaltiesas 2017. gada 27.aprīļa spriedumu un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā. Augstākās tiesas ieskatā apelācijas instances tiesa, pieņemot 2012. gada 7. augusta lēmumu par kriminālprocesa atjaunošanu un lietas nosūtīšanu atkārtotai izskatīšanai, bija pārsniegusi savas procesuālās pilnvaras. Augstākā tiesa secināja, ka atjaunot kriminālprocesu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 460. pantā ietverto regulējumu varēja tad, ja tiktu atklāti jauni apstākļi, tomēr šajā lietā jaunu apstākļu esamība nebija par pamatu kriminālprocesa atjaunošanai.

2018. gada 3. septembrī Rīgas apgabaltiesa atcēla Jūrmalas pilsētas tiesas 2012. gada 26. marta lēmumu daļā par procesuālo izdevumu piedzīšanu no S. g. un V.M., bet pārējā daļā atstāja lēmumu negrozītu. 2019. gada 23. aprīlī Augstākā tiesa noraidīja iesniedzējas kasācijas sūdzību.