Senāts spriedumā norādīja, ka uz prasītāju, kurš bija īpašo amatu attiecībās, attiecināmas arī Darba likuma normas. Par pareizu atzīstams apelācijas instances tiesas secinājums, ka ar Latvijas Bankas rīkojumu prasītājs tika atstādināts no darba atbilstoši Darba likuma 58. panta pirmajā daļā noteiktajam, par atstādināšanas laiku viņam neizmaksājot darba samaksu. Turklāt atbilstoši Darba likuma 58. panta otrajai daļai darba devējam ir pienākums atstādināt darbinieku no darba, ja normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija. Ja darba devēja rīkojums par atstādināšanu ir tiesisks, tad nav pamata prasīt no viņa darba algas samaksu.

Senāta spriedumā secināts, ka Latvijas Bankas padomes locekļa un Eiropas Centrālās bankas Padomes locekļa amata pienākumi nav patstāvīgi pildāmi, bet ietilpst Latvijas Bankas prezidenta amata pienākumos. Par visu pienākumu (Latvijas Bankas prezidenta, Eiropas Centrālās bankas Padomes locekļa, Latvijas Bankas padomes locekļa) pildīšanu prasītājam pienākas viena darba samaksa. Tātad prasītāja tiesību uz darba samaksu pamatā bija atrašanās Latvijas Bankas prezidenta amatā. Savukārt viņa pienākumi Eiropas Centrālās bankas Padomē un Latvijas Bankas padomē neveidoja patstāvīgu tiesisko pamatu darba samaksas saņemšanai.

Izskatāmajā lietā prasītājs cēla tiesā prasību pret Latvijas Banku, lūdzot piedzīt no Latvijas Bankas prasītāja labā neizmaksāto darba algu par laiku no 2018. gada februāra līdz 2019. gada februārim 151 704 eiro.

Lieta Nr. SKC-153/2022 (C33275320).