Izskatāmajā lietā Valsts ieņēmumu dienests konstatēja, ka pieteicēja īpašumā bija nekustamais īpašums, kurš tika izmantots saimnieciskajā darbībā, izīrējot tajā esošos dzīvokļus. Pieteicējs šo nekustamo īpašumu uzdāvināja savai laulātajai. Valsts ieņēmumu dienests atzina, ka dāvinājums ir noticis saimnieciskās darbības ietvaros, tāpēc dāvinājums nav atbrīvojams no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Līdz ar to dienests aprēķināja pieteicējam budžetā maksājamo nodokli un nokavējuma naudu.

Senāts lietā risināja strīdu par likuma normas piemērošanu, atbilstoši kurai, gada apliekamajā ienākumā netiek ietvertas un ar nodokli netiek apliktas dāvanas no fiziskajām personām pilnā apmērā, ja dāvinātāju ar maksātāju saista laulība vai radniecība līdz trešajai pakāpei Civillikuma izpratnē. Minētā norma nav piemērojama, ja dāvanu dāvina saimnieciskās darbības ietvaros.

Senāts atzina par pamatotu apgabaltiesas secinājumu, ka nekustamā īpašuma dāvināšana nav notikusi saimnieciskās darbības ietvaros. Apstāklis, ka pieteicējs strīdus nekustamo īpašumu ir izmantojis saimnieciskajā darbībā, nenozīmē, ka tādējādi visi ar šo īpašumu saistītie darījumi atzīstami par darījumiem saimnieciskās darbības ietvaros.

Senāts spriedumā norāda, ka katrs gadījums ir vērtējams individuāli, jo tikai šāda izvērtējuma rezultātā ir iespējams nonākt pie pareiza secinājuma, vai dāvinājums ir noticis saimnieciskās darbības ietvaros. Līdz ar to Senāts secināja, ka viens pats apstāklis, ka pieteicējs ir uzdāvinājis tādu nekustamo īpašumu, kas izmantots pieteicēja saimnieciskajā darbībā, nav pietiekams, lai atzītu, ka tādējādi dāvinājums ir noticis saimnieciskās darbības ietvaros. Šis apstāklis ir vērtējams kopsakarā ar pārējiem lietā noskaidrotajiem apstākļiem.