Apelāciijas instances tiesa spriedumā atzinusi, ka 2019. gada 17. jūnijā abi apsūdzētie kopā ar cietušo, kurai vēl nebija 16 gadi, lietoja alkoholiskos dzērienus mājas pagalmā Rīgā, Bolderājas apkārtnē. Pusnaktī apsūdzētie izvaroja cietušo. Pēc tam, lai slēptu izvarošanas faktu, viens no apsūdzētajiem meiteni žņaudza. Tad apsūdzētie, uzskatot, ka meitene ir noslepkavota, ietina viņu guļammaisā un iznesa ārā, kur viens no apsūdzētajiem, vēl dzīvu eošo cietušo, iemeta Buļļupes kanālā, kur viņa noslīka. Abi apsūdzētie atzīti par vainīgiem un sodīti pēc Krimināllikuma 159. panta trešās daļas par 16 gadu vecumu nesasniegušas personas izvarošanu, savukārt viens apsūdzētais atzīts par vainīgu un sodīts arī pēc Krimināllikuma 117. panta 8. un 12. punkta – par slepkavību pastiprinošos apstākļus, bet otrs apsūdzētais – pēc Krimināllikuma 20. panta ceturtās daļas un 117. panta 8. un 12. punkta par slepkavības pastiprinošos apstākļos atbalstīšanu.

Senāts lēmumā norāda, ka apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka apsūdzēto vainīgums viņiem inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos ir pierādīts. Noraidot apsūdzēto personu aizstāvju un cietušās personas pārstāves kasācijas sūdzības, Senāts atzīst, ka tajās bez pamatojuma norādīts uz apelācijas instances tiesas pieļautiem Krimināllikuma pārkāpumiem un Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem un norādītais ir saistīts ar kasācijas sūdzību iesniedzēju vēlmi atkārtoti izvērtēt pierādījumus un panākt apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ. Turklāt kasācijas sūdzību iesniedzēji sūdzībās pamatā atkārtojuši apelācijas sūdzībās un tiesas debatēs paustos argumentus, ko apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi. Senātam nav pamata apšaubīt apelācijas instances tiesas sniegtos atzinumus.

Lietai ir slēgtas lietas statuss.