Senātam lietā bija jāpārbauda, vai iekšlietu ministra lēmums ir pamatots un tiesisks, proti, vai pieteicējai, kura ir Latvijas Republikas pilsone, atbilstoši Nacionālās drošības likuma 18.¹pantam pamatoti ir noteikts aizliegums izceļot no Latvijas Republikas.

Senāts, iepazinies ar materiāliem, kas ir valsts noslēpums un bijuši par pamatu iekšlietu ministra lēmumam, un uzklausījis lietas dalībniekus tiesas sēdē, secināja, ka pieteicējai piemērotais izceļošanas aizliegums un ar to saistītais viņas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs līdzeklis nacionālās drošības interešu aizsardzībai. Tādēļ Senāts pārsūdzēto iekšlietu ministra lēmumu atzina par pamatotu un tiesisku.

Senāts pārbaudīja ar izceļošanas aizliegumu saistītā personas pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmei.

Lietā tika konstatēts, ka konkrētajā gadījumā pastāv apstākļi un ir pamats uzskatīt, ka pieteicēja, izceļojot no Latvijas Republikas, var iesaistīties darbībās, kas rezultēsies ar apdraudējumu Latvijas Republikas nacionālajai drošībai, pieteicējai atgriežoties Latvijas Republikā. Lēmumā arī norādīts, ka nepastāv šaubas, ka dienesta atzinumā minētie fakti par pieteicējas darbībām, kas sekmējušas Latvijas Republikai naidīgas valsts – Krievijas Federācijas – propagandas vēstījumu izplatīšanu un informatīvās ietekmes pasākumu īstenošanu, tieši norāda uz nacionālās drošības apdraudējumu. Lēmumā ir vērtēts, vai izceļošanas aizliegums šajā gadījumā nebūtu nesamērīgs vai patvaļīgs. Tāpat lēmumā pamatota nepieciešamība noteikt izceļošanas aizliegumu uz vienu gadu.

Ņemot vērā, ka Nacionālās drošības likums neparedz tiesības pieteicējai vai viņas pārstāvei iepazīties ar materiāliem, kas ir valsts noslēpums un uz kuru pamata noteikts izceļošanas aizliegums, Senāts pārbaudīja, vai pieteicēja tiesības uz taisnīgu tiesu nav nesamērīgi ierobežotas un vai tiesas procesā ir pietiekami līdzsvarojošie pasākumi personas tiesību ierobežojumam. Senātam nebija šķēršļu pieprasīt un iepazīties ar visiem lietā nepieciešamajiem materiāliem. Senāts pats pilnībā pārbaudīja pārsūdzētā lēmuma pamatotību un tiesiskumu, neaprobežojoties tikai ar pieteicējas vai viņa pārstāves norādīto argumentu izvērtējumu.

Senāts vērtēja pieteicējas norādīto apstākli, ka aizliegums izceļot no Latvijas Republikas ietekmē viņas studiju procesu Sanktpēterburgas Valsts universitātē sabiedrisko attiecību studiju programmā. Senāts piekrita lēmumā norādītajam, ka pieteicējas interesēm iegūt izglītību ārpus Latvijas Republikas nodarītais kaitējums ir samērīgs. Proti, ierobežojums ir noteikts ar likumu, tas ir piemērots leģitīmā mērķa – aizsargāt nacionālo drošību – sasniegšanai, cits mazāk ierobežojošs līdzeklis neļautu sasniegt minēto mērķi. Līdz ar to labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par pieteicējas tiesību un likumisko interešu ierobežojumu.

Saskaņā ar Nacionālās drošības likumu personai ir tiesības pārsūdzēt Senātā iekšlietu ministra lēmumu, ar kuru tai noteikts izceļošanas aizliegums no Latvijas Republikas. Senāts šādu pieteikumu izskata kā pirmās instances tiesa koleģiālā sastāvā. Senāta spriedums ir galīgs un nepārsūdzams un stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. 

Lieta Nr. SA-2/2023