Izskatītajā lietā daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldniece bija cēlusi prasību pret diviem viena dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem (katram pieder ½ domājamā daļa no dzīvokļa īpašuma) par pārvaldīšanas maksas, maksājuma uzkrājumu fondā un komunālo pakalpojumu maksas parāda piedziņu, kā arī par pārvaldīšanas līgumā paredzēto nokavējuma procentu piedziņu. Viens no dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem savu parādu tiesvedības laikā samaksāja, bet pret otru kopīpašnieku tiesvedība turpinājās.

Latgales apgabaltiesa atzina, ka abi atbildētāji nav piedalījušies dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē, kurā pieņemts lēmums par nokavējuma procentu piemērošanu noteiktā apmērā kavētiem maksājumiem, un arī nav piedalījušies kopsapulcē, kurā apstiprināts dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgums un tā noteikumi, tostarp par nokavējuma procentu piemērošanu kavētiem maksājumiem. Apgabaltiesa secināja, ka, neraugoties uz to, ka dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumi ir saistoši ikvienam dzīvokļa īpašniekam, Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktā dzīvokļu īpašnieku kopības kompetence nav tulkojama tik plaši, ka tā aptver arī tiesības noteikt nokavējuma procentu apmēru tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri nav balsojuši par šādu lēmumu.

Šo apgabaltiesas secinājumu Senāts atzina par kļūdainu. Senāts spriedumā uzsver, ka kopš 2019. gada savā judikatūrā konsekventi uzturējis atziņu, ka, lai gan daudzdzīvokļu dzīvojamo māju (dzīvokļu īpašumu māju) pārvaldīšanas tiesības un pienākums ir katram attiecīgās dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašniekam, tiesiskajās attiecībās ar trešajām personām, piemēram, slēdzot līgumu ar pārvaldnieku, visu dzīvokļu īpašnieku interesēs rīkojas dzīvokļu īpašnieku kopība kā tiesību subjekts, ciktāl šādas tiesiskās attiecības attiecas uz dzīvojamās mājas pārvaldīšanu (sk. par Senāta 2019. gada 12. decembra spriedumu, ar kuru dzīvokļu īpašnieku kopības atzīta par tiesību subjektu, šeit). Dzīvokļu īpašnieku kopības kā tiesību subjekta statuss kopš 2022. gada 13. aprīļa precizēts arī Dzīvokļa īpašuma likuma 15. pantā. Savukārt saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta pirmās daļas pirmo teikumu kopības kompetencē primāri ir nodrošināt visu dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu.

Senāts, analizējot ne vien kopības tiesības noteikt nokavējuma procentu maksāšanas pienākumu, bet arī kopības tiesības paredzēt pienākumu par maksājumu kavējumu maksāt līgumsodu, tālāk secina, ka gan nokavējuma procenti, gan līgumsods pilda ne vien preventīvu funkciju, bet abiem šiem tiesību institūtiem piemīt kompensējoša daba. Trūkstot līdzekļiem pārvaldīšanas izdevumu segšanai, dzīvokļu īpašnieku kopībai vai pilnvarniekam var rasties papildu izdevumi nepieciešamā finansējuma piesaistei, ko šādā gadījumā pilnībā vai daļēji kompensē noteiktie nokavējuma procenti vai līgumsods.

Senāts spriedumā arī norāda, ka izšķirīgs apsvērums ir tas, ka gan nokavējuma procenti, gan līgumsods par dzīvokļa īpašnieka saistību nokavējumu kalpo dzīvokļu īpašnieku kopības mantisko interešu efektīvākai aizsardzībai un sekmē dzīvojamās mājas uzturēšanu (fizisku saglabāšanu) atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tādējādi tiesības noteikt nokavējuma procentus, kas pārsniedz Civillikumā paredzētos nokavējuma procentus, un tiesības noteikt līgumsodu par maksājumu kavējumu ir dzīvojamās mājas pārvaldīšanas jautājums, par kuru dzīvokļu īpašnieku kopība attiecīgi ir tiesīga izlemt, un šāds lēmums ir saistošs ikvienam dzīvokļa īpašniekam neatkarīgi no tā, vai viņš ir piedalījies lēmuma pieņemšanā, tostarp tas ir saistošs arī tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri kļūst par kopības biedriem pēc šāda lēmuma pieņemšanas. Nokavējuma procentu un līgumsoda samērīguma kontrole ir tiesas kompetencē.

Iepriekš Senāts šādas dzīvokļu kopības tiesības neatzina, kas izskaidrojams gan ar to, ka pati kopība netika agrāk atzīta par patstāvīgu tiesību subjektu, gan ar to, ka iepriekš Civillikumā nebija paredzēta aizsardzība pret nesamērīgiem līgumsodiem un nokavējuma procentiem.

Senāta spriedumā ir sniegtas atbildes vēl uz vairākiem dzīvojamo māju pārvaldīšanā aktuāliem tiesību jautājumiem, tostarp Senāts atzina, ka katrs dzīvokļa īpašuma kopīpašnieks atbild par savu pārvaldīšanas izdevumu, komunālo pakalpojumu un uzkrājumu maksājumu daļu atbilstoši savas domājamās daļas lielumam. Tas nozīmē, ka dzīvokļa īpašuma kopīpašniekam nav jāatbild par otra kopīpašnieka parādiem. Tāpat Senāts atzina, ka ir nošķirami apstrīdami dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumi no absolūti spēkā neesošiem lēmumiem. Tādi kopības lēmumi, kuri ir pretrunā imperatīvajām (pavēlošajām) likuma normām, piemēram, likuma normai, kas nosaka kopības kompetenci, ir absolūti spēkā neesoši, proti, spēkā neesoši no to pieņemšanas brīža.

Senāta Civillietu departamenta senatore Dr. iur. Zane Pētersone, kura konkrētajā lietā bija senatore referente, komentējot Senāta spriedumu, norāda: „Dzīvokļu īpašnieku kopības tiesības paredzēt pienākumu maksāt nokavējuma procentus vai līgumsodu, ja dzīvokļa īpašnieks pieļauj maksājumu nokavējumu, ir būtiskas, lai nodrošinātu līdzekļu pietiekamību dzīvojamo māju pienācīgai uzturēšanai. Dzīvojamās mājas uzturēšana un tam nepieciešamā finansējuma nodrošināšana ir katra dzīvokļa īpašnieka likumisks pienākums, kura neizpilde aizskar pārējo dzīvokļu īpašnieku likumīgās intereses nodrošināt mājas pienācīgu pārvaldīšanu.”

Lieta Nr. SKC-53/2023, C33554719