Izskatāmajā lietā ir strīds par likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 15. panta interpretāciju un piemērošanu, proti, vai konkrētajā gadījumā ir konstatējami tiesību normā paredzētie priekšnoteikumi kultūras pieminekļa izslēgšanai no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta. Pieteicējs uzskata, ka, tā kā kultūras piemineklis – pansija – ir ticis demontēts, saglabājot tikai atsevišķas detaļas, un tādējādi dabā nepastāv, nav konstatējams pamats tā saglabāšanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Savukārt Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde uzskata, ka šāds pamats joprojām pastāv, jo pansija pilnībā nav zaudējusi kultūras pieminekļa vērtību, un šādu viedokli par pamatotu atzina arī apgabaltiesa.

Senāts atzina par kļūdainu pieteicēja argumentu, ka pansija būtu izslēdzama no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta tikai tāpēc vien, ka tā ir bojāgājusi un demontēta. Likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 15.pantā ietvertais kritērijs valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusa zaudēšanai ir objekta pilnīga kultūras pieminekļa vērtības zaudēšana. Arī dabā vairs neesošam objektam kaut vai daļēji joprojām var saglabāties kultūras pieminekļa vērtība un attiecīgi sabiedrības interese saglabāt tam noteikto kultūras pieminekļa statusu un ar to saistītos īpašuma tiesību aprobežojumus. Tāpat arī nav pieļaujams, ka no objektam noteiktā kultūras pieminekļa statusa varētu atbrīvoties, to sabojājot vai iznīcinot.

Senāts norāda, ka tiesa ir vērtējusi gan pansijas fiziskās īpašības, gan apstākļus, kas nosaka pansijas kā kultūras pieminekļa vērtību. Tāpat tiesa noskaidrojusi kultūras pieminekļu aizsardzības mērķi un jēgu, kā arī vispārīgi apsvērusi vairākus aspektus, kas ir būtiski pieteicēja īpašuma tiesību aprobežojuma kontekstā.

Tomēr Senāts uzskata, ka tiesa nav piešķīrusi nepieciešamo vērību tam, vai konkrētajā gadījumā objekts pēc pansijas demontāžas joprojām ir saglabājis tās īpašības, kuru dēļ savulaik atzīts par nekustamu kultūras pieminekli. Tiesa spriedumā nav konkretizējusi, kādas konkrētā objekta saglabājušās īpašības šobrīd būtu uzskatāmas par tādām, kas prasītu objektam saglabāt kultūras pieminekļa statusu tieši kā nekustamam kultūras piemineklim, un attiecīgi joprojām attaisnotu no šā statusa izrietošo pieteicēja īpašuma tiesību aprobežojumu, kā arī nav apsvērusi, vai objekta vērtīgo īpašību aizsardzību nevar nodrošināt ar citiem līdzekļiem.

Senāts spriedumā norāda – ja objektam vairs nav to īpašību, kuru dēļ tas sākotnēji atzīts par nekustamu kultūras pieminekli, tomēr joprojām tam ir tādu īpašību kopums, kas prasa aizsardzību, kompetentajai iestādei ir iespējams lemt par jauna aizsardzības statusa noteikšanu.

Lieta Nr.SKA-23/2024 (A420176320)