Vīrietis draudēja noslepkavot sievieti, ar kuru dzīvoja vienā dzīvoklī, savukārt sieviete, draudus uztvērusi kā reālus, atstāja dzīvesvietu un zvanīja policijai. Rīgas pilsētas tiesa atzina, ka viņai bija pamats baidīties no draudu īstenošanas. Vīrietis tika atzīts par vainīgu, lai arī vēlāk sieviete ar viņu salaulājās un atteicās no cietušās personas statusa. 

Tiesa piesprieda vīrietim brīvības atņemšanu, jo līdzās citiem apsvērumiem atzina, ka mazāk ierobežojošs soda veids nesasniegtu soda mērķi. Uz to norādīja vīrieša rīcība, izdarot jaunus noziedzīgus nodarījumus nedzēstas sodāmības laikā. Viņš arī nepildīja sabiedrisko dabu, un šis iepriekš piemērotais sods tika aizstāts ar īslaicīgu brīvības atņemšanu. 

Brīvības atņemšanu uz diviem gadiem tiesa noteica, ņemot vērā divus atbildību pastiprinošus apstākļus – noziedzīgu nodarījumu recidīvu un konkrētā nozieguma izdarīšanu alkohola ietekmē. 

Apsūdzētais un viņa aizstāvis Rīgas pilsētas tiesas spriedumu pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā. Tā atzina, ka apelācijas sūdzības nav pamatotas, un spriedumu atstāja negrozītu. Izvērtējusi pierādījumus, arī apgabaltiesa konstatēja, ka vīrietis draudēja izdarīt slepkavību, viņa nolūks bija sievieti iebiedēt un sievietei bija pamats uzskatīt, ka draudi varētu tikt īstenoti. Apgabaltiesa norādīja, ka sods ir likumīgs un individualizēts, atbilst sankcijai un soda mērķim. 

Apsūdzētais vērsās Senātā. Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību. Apsūdzētais bija atkārtojis apelācijas sūdzības argumentus, kurus apgabaltiesa jau bija izvērtējusi un motivēti noraidījusi. Attiecīgi daļā kasācijas sūdzība neatbilda Kriminālprocesa likuma prasībām. Savukārt pārējā daļā tā neradīja šaubas par pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu. Izskatāmajai lietai arī nebija būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā. 

Senāta 2024. gada 5. septembra lēmums lietā Nr.SKK-493/2024 (19730356523).