Savā 2016. gada 15. augusta iesniegumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par kriminālprocesa, kurā viņš bija apsūdzēts par zādzību izdarīšanu, ilgumu, kas kopumā sasniedza aptuveni 29 gadus. Tāpat iesniedzējs apgalvoja, ka viņam nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi šajā saistībā.

Savā lēmumā Tiesa atgādināja Konvencijas 35. panta 1. punktā noteikto pamatprincipu, ka sūdzības pirms to iesniegšanas Tiesā ir jāizvirza nacionālā līmenī. Tāpat Tiesa norādīja, ka Konvencijas dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz to, kādus tiesību aizsardzības līdzekļus paredzēt. Vienlaikus Tiesa uzsvēra, ka tiesību aizsardzības līdzekli, kas ir pieejams ieilguša procesa gadījumā, var atzīt par efektīvu, ja tas var novērst iespējamo personas tiesību pārkāpumu vai nodrošina atbilstošu atlīdzinājumu gadījumā, ja personas tiesības jau tika pārkāptas. Proti, tiesību aizsardzības līdzeklis ir efektīvs, ja to var izmantot, lai paātrinātu lietas izskatīšanu vai arī saņemt atbilstošu atlīdzinājumu. Tāpat Tiesa atzīmēja, ka ierasti tas, vai persona ir izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, tiek vērtēts, ņemot vērā situāciju, kas pastāvēja sūdzības iesniegšanas Tiesā brīdī. Vienlaikus Tiesa, atsaucoties uz savu judikatūru, norādīja, ka no šī principa ir iespējami izņēmumu, ievērojot katras konkrētas lietas īpašus apstākļus. 

Pievēršoties iesniedzēja sūdzību pieņemamībai, Tiesa piekrita valdības pozīcijai, ka iesniedzējam bija pieejami tiesību aizsardzības līdzekļi saistībā ar viņa sūdzību par kriminālprocesa ilgumu, kurus iesniedzējs nav izsmēlis. Tāpēc citus argumentus, ar kuriem valdība aicināja Tiesu noraidīt iesniedzēja sūdzības, Tiesa nevērtēja. Tiesa īpaši pievērsās valdības argumentam, ka pēc tam, kad spēkā stājies tiesas spriedums, ar kuru iesniedzēju attaisnoja visās pret viņu celtajās apsūdzībās, viņš par ieilgušu kriminālprocesu varēja prasīt iespējama kaitējuma atlīdzināšanu, pamatojoties uz Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu (Kaitējuma atlīdzināšanas likums). Vērtējot šo valdības argumentu, Tiesa secināja, ka valdības iesniegtie tiesu prakses piemēri liecina, ka Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4. pantā paredzētais kompensējošais tiesību aizsardzības līdzeklis ir piemērojams arī attiecībā uz attaisnoto personu prasībām saistībā ar pārmērīgu kriminālprocesa ilgumu un šādas personu prasības var tikt apmierinātas. Tāpat Tiesa īpašu uzmanību veltīja Administratīvās apgabaltiesas 2020. gada 30. jūnija spriedumam lietā Nr. A42022119, kurā Administratīvā apgabaltiesa, atsaucoties uz Tiesas judikatūru par Konvencijas 6.panta 1.punktu, uzlika pienākumu valstij atlīdzināt pieteicējam minētajā lietā radīto nemantisko kaitējumu saistībā ar viņa tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu. Administratīvās apgabaltiesas secinājumi bija pamatoti ar Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4.pantu. Savā vērtējumā Tiesa ņēma vērā arī to, ka valdības iesniegtie tiesu prakses piemēri ir pieejami publiskā tiešsaistes datubāzē. Ņemot vērā minēto, Tiesa secināja, ka laikā, kad 2023. gada 8. jūnijā Rīgas apgabaltiesa pieņēma galīgo spriedumu iesniedzēja lietā, Latvijā pastāvēja efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par pārmērīgu kriminālprocesa ilgumu, kura efektivitāti un pieejamību apstiprināja Administratīvās apgabaltiesas prakse. 

Šī iemesla dēļ Tiesa secināja, ka iesniedzējam bija pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas viņam bija jāizsmeļ, un noraidīja iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 6. panta 1. punkta un Konvencijas 13. panta iespējamiem pārkāpumiem Latvijā.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024. gada 3. oktobrī pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas judikatūras datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (48987/16) un lēmuma pieņemšanas datums (03/10/2024).

Fakti lietā Siņicins pret Latviju

1994. gada 7. decembrī iesniedzēju atzina par aizdomās turēto saistībā ar četriem zādzības incidentiem.

2017. gada 14. novembrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pasludināja spriedumu, ar kuru atzina iesniedzēju par nevainīgu visās viņam celtajās apsūdzībās. Taču 2021. gada 4. jūnijā Rīgas apgabaltiesa pilnībā atcēla pirmās instances tiesas spriedumu, atzīstot iesniedzēju par vainīgu vienā no zādzības incidentiem. Vienlaikus Rīgas apgabaltiesa atbrīvoja iesniedzēju no soda, konstatējot, ka netika ievērotas viņa tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

2022. gada 16. jūnijā Augstākā tiesa atcēla Rīgas apgabaltiesas 2021. gada 4. jūnija spriedumu daļā par iesniedzēja atzīšanu par vainīgu, un atceltajā daļā lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā. 2023. gada 8. jūnijā Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu, ar kuru attaisnoja iesniedzēju visās pret viņu celtajās apsūdzībās. 2023. gada 4. oktobrī šis spriedums stājās spēkā.