Satversmes tiesā tika ierosināta lieta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tajā tika lūgts izvērtēt, vai norma, kas paredz sociālo stipendiju studējošajiem no daudzbērnu ģimenēm, kuri studē Latvijā, bet neparedz to studējošajiem no daudzbērnu ģimenēm, kuri studē ārpus Latvijas, atbilst Satversmei. Tiesībsarga ieskatā likumdevējs nav izpildījis tam no Satversmes 109. panta izrietošo pozitīvo pienākumu –  nav izveidojis tādu sociālo atbalstu, kas atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. Apstrīdētā norma arī radot pārvietošanās brīvības ierobežojumu Līguma par Eiropas Savienības darbību 21. panta izpratnē.

Satversmes tiesa vispirms konstatēja, ka apstrīdētājā normā ietvertais valsts atbalsta pasākums neietilpst valsts pienākumos, kas izriet no tiesībām uz sociālo nodrošinājumu Satversmes 109. pantā. Risks, ka augstākā izglītība netiks iegūta, nav uzskatāms par tādu sociālo risku, kura iestāšanās gadījumā persona nevar nodrošināt savas pamatvajadzības, lai varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Aizsardzību pret šādu risku Satversme negarantē. Līdz ar to šajā daļā tiesvedība tika izbeigta.

Tāpat arī tiesvedība tika izbeigta daļā par apstrīdētās normas atbilstību Līguma par Eiropas Savienības darbību 21. pantam, jo Satversmes tiesa, ņemot vērā  līdzšinējo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, secināja, ka minētais pants izskatāmajā lietā nav piemērojams.

Tiesa tālāk vērtēja, vai atšķirīgā attieksme pret studentiem ir samērīga Satversmes 91. panta ietvaros. Satversmes tiesa secināja, ka ārvalstīs studējošie līdz ar augstāko izglītību var iegūt arī būtiskas profesionālās un akadēmiskās iemaņas. Tomēr jāņem vērā, ka likumdevējam ir rīcības brīvība veidot atbalsta sistēmu tā, lai tā veicinātu studijas Latvijā un mazinātu augstāko izglītību ieguvušu personu, tostarp augsti kvalificētu speciālistu, aizplūšanu uz citām valstīm, jo šāda tendence samazina valsts ekonomikas izaugsmes iespējas.

Satversmes tiesa norādīja, ka Latvijā reģistrētas un akreditētas 45 augstākās izglītības iestādes un stipendija ir pieejama neatkarīgi no izvēlētās augstskolas vai tās dibinātāja. Lai arī ar apstrīdēto normu nav iespējams novērst demogrāfiskās lejupslīdes rezultātā radušos darbaspēka un speciālistu trūkumu, tomēr tā sekmē Latvijā studējošo skaita palielināšanos, stiprina augstākās izglītības sistēmu un veicina kvalificētu speciālistu iesaisti Latvijas darba tirgū. Proti, likumdevējs koncentrējis resursus uz tādu mērķu sasniegšanu, kas sekmē visas Latvijas sabiedrības labklājību.

Vienlaikus tiesa secināja, ka studējošajiem no daudzbērnu ģimenēm, kuri vēlas studēt ārvalstīs, pastāv citas iespējas, kā saņemt finansiālu atbalstu studijām. Proti, vispārējā kārtībā pastāv iespēja pieteikties uz stipendijām, kuras piedāvā gan ārvalstu augstākās izglītības iestādes, gan ārvalstu mecenāti, gan starptautiskās un nevalstiskās organizācijas, gan arī ārvalstu valdības. Apstrīdētā norma neierobežo studējošo no daudzbērnu ģimenēm iespējas studiju procesa laikā Latvijas augstākajā izglītības iestādē piedalīties arī Eiropas Savienības “Erasmus+” programmas ietvaros īstenotajās akadēmiskās mobilitātes aktivitātēs citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzina, ka izskatāmajā lietā labums, ko no atšķirīgās attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par studējošajiem no daudzbērnu ģimenēm radīto kaitējumu, liedzot tiem saņemt sociālo stipendiju studijām ārvalstīs. Līdz ar to, nosakot atšķirīgu attieksmi, ir ievērots samērīguma princips un Augstskolu likuma 52. panta 3.¹ daļas pirmais teikums, ciktāl tas attiecas uz studējošajiem no daudzbērnu ģimenēm, atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.