Ekonomisko lietu tiesas tiesnesis, atsakot pieņemt prasības pieteikumu, bija atzinis, ka ir nokavēts Komerclikumā paredzētais termiņš prasības celšanai par akcionāru sapulces lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu. Tā kā sapulce notikusi 31. jūlijā un tajā piedalījusies arī prasītāja, kurai līdz ar to uzreiz kļuvuši zināmi pieņemtie lēmumi, materiāltiesiskais prekluzīvais trīs mēnešu termiņš esot beidzies 30.oktobrī, taču prasības pieteikums tiesā iesniegts dienu vēlāk – 31.oktobrī. Rīgas apgabaltiesa, izskatot blakus sūdzību, atstāja pārsūdzēto lēmumu negrozītu.

Lai pārbaudītu, vai tiesa pareizi noteikusi termiņa sākumu un beigas, Senāts piemēroja Latvijas civiltiesisko regulējumu un tam veltītās tiesību doktrīnas atziņas, kā arī izmantoja salīdzinošo tiesību analīzes metodi, ko pieļauj Latvijas un citu Eiropas valstu tiesiskā regulējuma līdzība. Senāta ieskatā, Latvijas civiltiesībās kā vispārējs princips, kuram ir atsevišķi izņēmumi, jāizmanto pieeja, ka no tiesību normām izrietošie gados, mēnešos, nedēļās un dienās skaitāmie materiāltiesiskie termiņi aprēķināmi pilnās dienās, un tie sākas ar nākamo dienu pēc notikuma, no kura termiņš jāskaita.

Izskatāmajā lietā trīs mēnešu materiāltiesiskā prekluzīvā termiņa tecējums ir sācies 1. augustā jeb nākamajā dienā pēc akcionāru sapulces. Savukārt termiņa pēdējā diena ir 31. oktobris, kas ir termiņa tecējumu izraisījušā notikuma, proti, akcionāru sapulces norises, dienai atbilstošais datums pēc trīs mēnešiem. Ņemot vērā minēto, Senāts atzina, ka Komerclikumā noteiktais termiņš prasības par akcionāru sapulces lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu celšanai ir jāsaprot tā, ka prasību atļauts celt līdz termiņa pēdējās dienas 31. oktobra beigām, un izskatāmajā lietā šis termiņš nav ticis pārsniegts.

Lieta SKC-73/2026