Apstrīdētā norma noteica, ka gadījumos, kad veidojas mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļu īpašumos ar skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu starpība, ieskaitot arī avārijās un remontā nopludināto ūdens daudzumu, ūdens patēriņa starpību apmaksā tā persona, kuras dzīvokļa īpašuma skaitītāju pārbaudē konstatēts, ka skaitītājs nav verificēts triju mēnešu laikā pēc verificēšanas termiņa beigām.

Lieta Satversmes tiesā ierosināta pēc Rīgas pilsētas tiesas pieteikumiem. Tās tiesvedībā ir civillietas par parāda piedziņu saistībā ar dzīvojamās mājas pārvaldīšanas maksu un pakalpojumu apmaksu, ieskaitot ūdens patēriņa starpību, jo personas nebija verificējušas ūdens patēriņa skaitītājus triju mēnešu laikā pēc verificēšanas termiņa beigām. Pieteikumu iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajā normā paredzētā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība nav samērīga. Tajā netiekot ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt ūdens patēriņa starpību – tostarp avārijas vai remontdarbi. Tādējādi apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežojot Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu.

Satversmes tiesa norādīja, ka nav pieļaujama tāda situācija, ka persona, kura nav nodrošinājusi savā dzīvokļa īpašumā uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju verificēšanu, varētu izvairīties no attiecīgās samaksas veikšanas. Proti, personai ir jāmaksā par tās patērēto ūdens daudzumu. Tomēr ūdens patēriņa starpības rašanās var būt saistīta ne tikai ar to, ka nav nodrošināta skaitītāju verificēšana, bet arī ar citiem apstākļiem, piemēram, ūdensapgādes sistēmas remontdarbiem, avāriju vai ūdens noplūdi ūdensapgādes sistēmas sliktā tehniskā stāvokļa dēļ. Neskatoties uz to, apstrīdētā norma ir atkāpusies no civiltiesību principiem par kopīpašnieku savstarpējām attiecībām un visu ūdens patēriņa starpības segšanas nastu uzlikusi personai, kura nav nodrošinājusi savā dzīvokļa īpašumā uzstādīto skaitītāju verificēšanu. Ja pienākums segt visu ūdens patēriņa starpību tiek uzlikts tikai šai personai, neatkarīgi no tā, kāpēc starpība radusies, nevar tikt sasniegts samērīguma un taisnīguma principiem atbilstošs rezultāts. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Satversmes tiesa ņēma vērā arī to, ka apstrīdētā norma ir piemērota virknē civillietu, kurās jau stājies spēkā galīgais nolēmums. Tāpēc tās atzīšana par spēkā neesošu no izdošanas brīža varētu aizskart citu personu paļāvību uz tiesiskā regulējuma noteiktību un ietekmēt uzticēšanos valstij un tiesībām. Šādos apstākļos Satversmes tiesa secināja, ka nav iespējama apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no tās izdošanas brīža. Tomēr, lai aizsargātu citu salīdzināmā situācijā esošu personu tiesības, Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma brīža attiecībā uz atbildētājiem Rīgas pilsētas tiesā esošajās civillietās un citām personām civillietās, kurās tiesvedība vēl nav noslēgusies.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.