Apsūdzētais, būdams informēts par spēkā stājušos tiesas spriedumu, ar kuru no viņa piedzīti uzturlīdzekļi divu nepilngadīgu bērnu uzturam, nemaksāja uzturlīdzekļus tiesas noteiktajā apmērā. Rīgas rajona tiesa, izskatot lietu, bija atzinusi par pierādītu, ka apsūdzētais ilgstoši nesaņēma algu uzņēmumā, kurā ieņēma valdes locekļa amatu, taču nemeklēja citu darbu vai citus ienākumu avotus. Tiesas spriedumā uzsvērts, ka vecāku obligāts pienākums ir veikt visu nepieciešamo, lai gūtu ienākumus un nodrošinātu līdzekļus bērnu uzturam neatkarīgi no jebkādiem ārējiem apstākļiem, bet apsūdzētais nebija norādījis uz objektīviem iemesliem, kas to būtu liedzis darīt. Pamatojoties uz minēto, tiesa atzina apsūdzēto par vainīgu un sodīja ar 260 stundām piespiedu darba.

Rīgas apgabaltiesa atstāja spriedumu negrozītu, papildus norādot, ka šāda strādāšana bez atlīdzības, lai gan likums valdes loceklim to neaizliedz, uzskatāma par legālo ienākumu apzinātu samazināšanu, lai nebūtu no kā veikt ieturējumus, un ka apsūdzētais, visticamāk, neatklāj savus faktiskos ienākumus, jo attiecīgajā laikposmā viņš tomēr spēja nodrošināt savas pamatvajadzības un lietoja personīgo automašīnu.

Izskatījis apsūdzētā iesniegto kasācijas sūdzību, Senāts atzina, ka tā ir pamatota ar apsūdzētā subjektīvo viedokli par lietā esošo pierādījumu vērtējumu un nevar būt par pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Arī apsūdzētā arguments, ka daļēja uzturlīdzekļu samaksa būtu jāatzīst par atbildību mīkstinošu apstākli, tika noraidīts, jo apsūdzētais nebija norādījis veikto maksājumu apmēru un pamatojis tā nozīmi soda noteikšanā.

Lieta SKK-279/2026 (14100016723)