Apstrīdētās normas nosaka personas ienākumu līmeņa un statusa kritērijus, kā arī maksimālo parādsaistību apmēru, kuru nepārsniedzot personai var piemērot atbrīvošanu no parādsaistībām.

Lieta ierosināta pēc licencētas parādu atgūšanas pakalpojuma sniedzējas pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēja uzskatīja, ka apstrīdētās normas būtiski paplašina to personu un gadījumu loku, kad iespējama atbrīvošana no parādsaistībām, tādējādi samazinot pieteikuma iesniedzējas parādu portfeļa vērtību.

Tiesa secināja, ka apstrīdētās normas ierobežo kreditoru tiesības uz īpašumu, jo, atbrīvojot parādnieku no parādsaistībām, kreditors zaudē savas prasījuma tiesības. Vienlaikus šāds ierobežojums ir vērsts uz mērķi palīdzēt personām, kurām to mantiskā stāvokļa dēļ nav iespēju nokārtot parādsaistības, atjaunot maksātspēju un pilnvērtīgāk iesaistīties ekonomikā, kā arī sniegt atbalstu personu grupām, kuras valsts ir īpaši apņēmusies aizsargāt.

Tomēr atbrīvošana no parādsaistībām ir pamatota tikai tad, ja persona tās objektīvi nespēj nokārtot. Personas ienākumu līmenis vai piederība kādai no likumā noteiktajām personu grupām pati par sevi par to neliecina. Arī zemi ienākumi paši par sevi nenozīmē nespēju izpildīt saistības, jo personai var būt manta vai uzkrājumi, savukārt tās izdevumi var būt salīdzinoši nelieli. Tādēļ personas spēju nokārtot parādsaistības iespējams pienācīgi izvērtēt tikai, ņemot vērā tās ienākumus, izdevumus un tai piederošo mantu.

Tiesa konstatēja, ka spēkā esošais regulējums šādu pilnīgu personas mantiskā stāvokļa izvērtējumu nenodrošina. Atbrīvošanas no parādsaistībām procesā tiek pārbaudīts personas ienākumu līmenis un atbilstība likumā noteiktajiem kritērijiem, taču netiek pilnībā vērtēti tās izdevumi un tai piederošā manta. Tādējādi regulējums neļauj pārliecināties, ka no parādsaistībām tiek atbrīvotas vienīgi tās personas, kurām patiešām nav iespēju saistības nokārtot. 

Tiesa arī norādīja, ka nepamatota maksātspējīgas personas atbrīvošana no parādsaistībām nesekmē sabiedrības labklājību un negarantē īpaši aizsargājamo personu tiesības. Apstrīdētās normas bez objektīva pamata ierobežo kreditora tiesības uz īpašumu, kā arī palielina kreditēšanas risku, kas savukārt var ietekmēt kredītu pieejamību un izmaksas arī tām personām, kuras likumdevējs vēlējies īpaši aizsargāt. 

Tiesa secināja, ka nav panākts taisnīgs līdzsvars starp kreditoru tiesībām uz īpašumu un sabiedrības interesēm un apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav samērīgs. Apstrīdētās normas atzītas par spēkā neesošām no 2027. gada 1. oktobra, lai likumdevējs varētu pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

Likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt ar likumu aizsargājamās personu grupas un izvēlēties atbilstošāko mehānismu, kas nodrošinātu to, lai no parādsaistībām tiktu atbrīvotas vienīgi tādas personas, kam nav iespēju nokārtot parādsaistības, kurām iestājies izpildes pienākums.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.